vecās nošu lapas - Komentāri

Pirms trīs gadiem ap šo pašu laiku bija pārsteigums maniem tuvākajiem un draugiem, kad paziņoju, ka sākšu studēt IT. Tagad daudziem ir pārsteigums, ka studijas maģistros neturpināšu. Patesībā, ir šausmīgi stulba sajūta. Dažbrīd, kad sadomājos par to, gribas vnk raudāt... Pati sevi paspēju noskaņot, ka neturpinot studijas vēl tālāk ir tāpat kā pēc pamatskolas pabeigšanas, neturpināt mācības vidusskolā. Jūtos kā muļķe starp studiju biedriem. Pa to laiku, kamēr draugs vasaru pavada vecmāmiņas mājoklī remontu taisot, es katru dienu dodos uz darbu. Valsts iestāde, stingrs dresskods, intrigas kā jau pienākas 10sieviešu kolektīvā, visam pa vidu-šefiene, par kuru jau esmu brīdināta. Darba līgums ir tikai līdzseptembra beigām, bet nav nejausmas,ko tālāk iesākšu. Ja vecāki netaisītu kašķi, tad labprāt par algu sapirku zīdus, apgleznotu tos un tā pa rudeni pelnītu naudiņas kādas ar visādiem rokdarbiņiem. Ēšanas ziņā man daudz nevajadzētu, par mitekli īpaši nevajag uztraukties. Ja tikvecāki nekašķētos par katru nieku. Turklāt, mans organisms nepēj vēl pierast pie darba dienas 9h garumā, visu dienu uz kājām, ar cilvēkiem (pie manis visādi dīvaiņi un krievvalodīgie nak visādus dīvainos jautājumus uzdot, turklāt, ja iestādē viņi netiekot apkalpoti pietiekoši ātri, tad arī izgāž žulti uz mani). Plusā - uz darbu no mājām braucu ar diviem autobusiem, ceļos 6os. Un tad, kad mājās pārrodos pēc 7iem, tad vecāki brīnās, kāpēc gribu gulēt, jo mamma, mājas supervaronis, gan spēj vēl ēst uztaisīt, tēti un brālipabarot, utt.
Jā, es gribu savu dzīvi. Gribu prom no vecākiem, lai man būtu vienas mājas, nevis divas pusmājas. Es gribu, lai man visi krekliņi atrastos tajā pašā skapī, kur atrodas mani svārki un bikses, nevis otrā Rīgas galā...