|
[29 Jan 2010|04:37pm] |
|
sajūta, ka palēnām no manis aiziet pašpietiekamība, var pielīdzināt izkušanai, vai vismaz manām iedomām par to, kādas izjūtas ir kūstot. viss mans pēdējo mēnešu smagsvaru treniņš, kačājot pašapziņu, pašpietiekamību, neatkarību, un pārējās mūsdienu cilvēka slavējamākās īpašības, tiek pa šķipsniņai, pa šķipsniņai izkaisīts vējā. un šobrīd es tik ļoti labi saprotu visus tos lohus, kas stāsta, ka baidās kādu pielaist pārāk dziļi sirdī, pieķerties un jukt prātā pēc otra, jo visvairāk ir bail pazaudēt sevi, kad beidzot esi sevi atradis.
|
|