|
[14 Jan 2010|12:11am] |
|
nekas nespēj aizkustināt vairāk, kā biedru satraukšanās par maniem bēdīgajiem cibas ierakstiem, lai gan aizkustinājums mazliet mijas ar aizkaitinājumu. back to basics.
|
|
|
[14 Jan 2010|01:12am] |
|
tikko izlasīju pēdējo četru mēnešu ierakstus, un secināju, ka es laikam patiešam neesmu tālu no nihilisma karalienes titula iemantošanas, jo lielākoties šai laikā esmu spļaudījusi ciniskas frāzes par visu to, kas man agrāk ir šķitis patiess, kristāldzidrs un skaists. es pat nezinu, kas notiek ar cilvēkiem, kas nejauši nometuši zemē (un saplēsuši) savas agrākās ilūzijas, bet mēs ar sandru spriedām, ka droši vien vairs nekad nav spēka tik ļoti mīlēt vai pilnībā ieguldīt sevi jebkādās attiecībās. visvairāk man žēl, ka es nevaru abstrahēties no šī mirkļa, paraudzīties uz to visu no augšas, vai vismaz no nākotnes perspektīvām, kurās es, visticamāk, smejos par šo ierakstu, jo pati sev izliekos tik ļoti dzīvē norūdīta, lai gan man nav ne jausmas, kādi crush'i vēl stāv priekšā.
|
|
|
[14 Jan 2010|03:31pm] |
|
nesaprotu, kāpēc cilvēkam tīri instinktīvi iekodēts pēc (pārmērīgām) baudām izjust kaut ko ļoti līdzīgu vainas apziņai, un šī izjūta patiešām pārņem (vismaz mani) gandrīz vienmēr pēc mīlēšanās, pēc pieēšanās un pēc piedzeršanās (bieži vien arī nesaistīti ar dzēruma muļķībām). varbūt pēc vēl kaut kā, bet tagad nespēju iedomāties. vienkārši pēkšņi un neizskaidrojami pārņem kaut kas starp vainu un kaunu, kā kaut kas līdzīgs morālām paģirām, tikai nav iespējams tieši apzināties iemeslu.
|
|