|
[31 Aug 2009|01:19am] |
|
mana bērnības mīļākā grāmata bija 'omīte ābelē'. neviens nekad to grāmatu nezina, varu saderēt, ka neviens no jums arī ne, bet tur bija par vienu mazu zēnu, kuram nebija omas, tāpēc viņš izdomāja nenormāli foršu omu, kas viņu veda uz karuseļiem un vizināja ar kabrioletu. man šķiet, ka tai grāmatai bija latviešu autors, bet to es varu arī samelot. pats labākais bija tas, ka es bērnībā bieži par to visu sapņoju, tas ir, nosapņoju grāmatas notikumus kā filmā, un pēc tam ilgi nevarēju izdomāt, vai tas bija sapnis, vai arī patiešām filma.
|
|
|
[31 Aug 2009|09:50pm] |
|
pirms 14 gadiem šīs dienas vakarā es ļoti nervozi staigāju šurpu turpu pa virtuvi, un mēģināju pastāstīt tētim, cik ļoti satraucoši ir tas, ka rīt sākšu iet skolā, jo tas ir otrais oficiālais solis tuvāk pieaugušo dzīvei. pirmais solis bija aptuveni trīs vai četru gadu vecumā, kad kādu vakaru mammai pateicu, ka vairāk nedzeršu siltu pienu no pudelītes pirms gulētiešanas (to gan es pēc tam mazliet nožēloju, bet atkāpšanās ceļa vairs nebija). tātad, es biju ļoti uztraukta par pirmo pirmo septembri, un tētis arī bija tāds nopietns pēc vaiga, teica man, ka vairāk jau nevarēšu skraidīt pa pagalmu no rīta līdz vakaram, tagad man būs dažādi pienākumi, mājas darbi un tamlīdzīgi. kad vakarā es gāju gulēt, daudz par to domāju, tāpēc nākamajā rītā, kad mamma mani modināja ar ziediem un svētku drānām, es teicu, ka esmu izlēmusi to mācīšanos atlikt vēl par vienu gadu, jo skola jau nekur neaizskries, un man vēl mazliet gribas atpūsties.
|
|