|
[20 Feb 2009|04:42pm] |
|
kad es biju pavisam bērns, man vismīļākā skaņa bija brīvdienu rīti, kad aiz sienas, virtuvē, mamma šiverējās, fonā skanēja radio un neskaidras sarunas. tad ilgi negribējās celties augšā, tikai gulēt un klausīties. bērnība ir savāda. toreiz bija tik daudz skaņu, kas lika justies īpaši un pacilāti. piemēram, agri rīti ziemā, kad bija jāceļas uz skolu, bet ārā vēl tumšs un kluss. pamošanās laukos, kad vēl nav atvērtas acis, tikšķ pulkstenis, un uz brīdi liekas, ka esam Rīgas dzīvoklī. pēcpusdienu klusums mājās, kad mamma klusi lasīja, bet televizors nebija ieslēgts. tīras un sadzīviskas skaņas - tās bija manas mīļākās.
|
|
|
[20 Feb 2009|09:39pm] |
|
teikšu kā ir - es nevaru ciest sliktu dzeju. protams, ka es neesmu speciāliste, un, protams, ka mans viedoklis ir sasodīti subjektīvs, bet, kad es lasu gaudulīgas vārsmas par to, cik ļoti dzīve ir mēsls, pietam pavisam draņķīgā tekstā, vai arī kaut ko līdz nāvei klišejisku (ar autora visnopietnākajiem nodomiem), man gribas vai nu kārtīgi sapurināt to cilvēku, vai arī vienkārši ņirgāties. šādus dzejas piemērus var atrast visos portālos, kur ļaudīm ir ļauts blogot, visbiežāk tādos, kur apgrozās nosacīta sabiedrības inteliģence un mākslinieki, nezinu, droši vien ar cerību, ka jaunais dzejnieks taps ievērots. nepārprotiet mani, es šajā gadījumā esmu ļaunuma sakne, jo kritizēju citus, lai gan pati nekad dzīvē neesmu mēģinājusi dzeju rakstīt. un es to neesmu nekad darījusi tieši tā iemesla dēļ, ka man bail no šādas subjektīvi riebīgas kritikas (tādas, kā mana), kā arī tāpēc, ka nemaz neprotu. bet kurā brīdī cilvēks kļūst kompetents dzejas kritiķis?
|
|