Dubļi un lietus, zemas debesis, drēgnums, iesnas, vējš, pliki koki un izdangāti ceļi. Tumsa – bieza, slapja un auksta. Katrs rudens nāk kā nepatīkams pārsteigums. Vēl jau ne. Vēl drusku jāpagaida, kad pāries tas Siguldas melīgi skaistais...

Un tad man gribēsies kā gājputnam savicināt spārnus un aizlidot. Pazust. Uz mēnesi, pusgadu, diviem, varbūt vairāk... No visa un visiem. Ar One Way Ticket kabatā. Kaut tas būtu tik vienkārši kā Maijai Doveikai! Pirms mirkļa viņa vēl bija tepatās, skuma par to, ka šoziem nevarēs "sēdēt pie loga un skatīties, kā laternu oranžajās gaismās griežas sniegpārslas", bet nu jau ir tālu prom Argentīnā. "Es zinu, ka man tā visa ļoti pietrūks, ka man gribēsies nosalušu deguntiņu, sniegu un baltās vilnas zeķītes, bet ir pienācis laiks aizbraukt. Lai paaugtos lielāka," viņa teica.

Mans galamērķis varētu būt Japāna. Vai Brazīlija. Pietiekami tālu, lai nebūtu iespējas sabīties, pārdomāt un jebkurā mirklī atgriezties mājās. Lai atgriezties būtu sarežģīti. Un lai man būtu daudz, daudz laika paaugties.

* * *

Tās visas, protams, ir tikai fantāzijas.

P.S. Ķīniešu hieroglifu SKUMJAS raksta: augšā – "rudens", apakšā – "sirds".

Sajūta, ka draugi vienmēr ir kaut kur tepat mums blakus, var būt visai mānīga. Kolēģe nupat uzzināja, ka viens no viņas sirdsdraugiem nonācis reanimācijā. Līdz tam allaž licies - tepat jau vien viņš ir, līdzās, rokas stiepiena attālumā. Satikušies pa retam, bet satikušies. Un tagad pēkšņi - kā ar āmuru pa galvu! Ārsti cīnās par drauga dzīvību, ciemos nevienu nelaiž. Tikai kartiņu drīkst uzrakstīt un lūgt, lai to nodod viņam. Kolēģei acīs ir asaras.
Padomā, tā taču jebkurā mirklī var notikt arī ar Tevi! Vai Tev ir kāds tuvs cilvēks, ar kuru satiecies reizi-divas mēnesī, šad tad "draugos" aizsūti kādu e-variāciju par tēmu "Kā iet?", uzzvani, kad ir problēmas vai kaut ko vajag? Ne jau aiz ļauna prāta tā, vienkārši liekas - nekur viņš nepazudīs, gan jau vēl paspēsim - kad būs vairāk laika un mazāk slinkuma. Bet nepaspēsim. Var gadīties, ka nepaspēsim.
Tāpēc samīļo viņu jau šodien, pasaki viņam paldies, ka viņš Tev tāds ir, un ka bez viņa Tavai dzīvei nebūtu tik daudz toņu un pustoņu. Neko vairāk jau nevajag. Pagaidām pietiks ar to pašu.

Jocīgi, ka drauga nozīmi un patieso vērtību apjēdzam tikai tad, kad viņš nokļūst reanimācijā/ pārceļas uz dzīvi ārzemēs/ cieš avārijā/ ................../ ................../ nomirst. Banālāk laikam nav iespējams.

tu aizbrauci ar pirmo trolejbusu
es būdā atgriezos un taisījos uz dusu
man iesāpējās kaut kas krūšu rajonā
un sāp vēl tagad kad par tevi jādomā
kam visam vienmēr jābeidzas tik slikti
kam pelēks pretīgs rītiņš allaž aust tik dikti
nu aizbrauc kas tad ir vienalga man
kaut tavi čukstieni vēl manā būdā skan

                                 /Klāvs Elsbergs/

Citāts no šīsdienas "lielākā rīta laikraksta" (Anda Burve "Kā no rīta pamosties ar labsajūtu", 16. lpp.): "Vispareizāk pēc pamošanās ir apsēsties uz gultas malas, pierast pie vertikālā stāvokļa un tad mundri [!!!] skriet uz vannasistabu."

Ehh, ja ar mani no rītiem viss būtu tik vienkārši... :)

Ārprāts, es nemaz nezināju, ka mani kolēģi ir tik labi un izpalīdzīgi! Un, ka mana atkarība no McDonald's džankfūda ir tik liela... :) Bet bija jautri, no tiesas:

"Es lieliski apzinos, ka shitaa zinja ir nesvariiga un ka nevajadzeetu piesaarnjot Juuusu pastkastiites ar taadiem niekiem, bet...
... man shausmiigi, briesmiigi, LJOTI (kaa veel nekad)
sakaarojaas neveseliigo, sinteetisko, kalorijaam bagaato McRoyal komplektu...

ja nu kaads ap pusdienlaiku plaano iet garaam Makdonaldam, moshka varam kaut ko sarunaat?................"

Drīz vien ienācās pirmās atbildes. Kāds kolēģis pat piedāvāja nopirkt LIELO komplektu, papildus piesolot sagādāt arī saldējumu un kūkas! (Trakums, cik resna TAD es paliktu!) Cita kolēģe ierosināja pasūtīt šitādus komplektus visam uzņēmumam (kas tā būtu par kolektīvo izēšanos!) Vārdu sakot, atbalstītāju man netrūka.

Pusdienlaikā, kad jau pārlaimīga sēdēju pie lielās tūtas ar uzrakstu "I'm lovin' it", sākās cēliena otrā daļa. Ikviens, kurš gāja cauri virtuvei, pamanījās gardi nosmieties (laikam jau par to, ka man savu plānu ir izdevies realizēt) un/vai izteikt kādu komentāru - "O, tomēr dabūji?", "Mmm, kā smaržo!", "Jēē, Dinčiks beidzot ticis pie burgerīša! ", "Lai dzīvo Makdonalds!", kā arī padalīties savā pieredzē.

Ažiotāža ap notikumu bija sacelta pamatīga.

Ko es ar to visu gribēju teikt? Ir jautri būt atkarīgai no Makdonalda :) Jo sevišķi, ja jau ceturto gadu studē reklāmu, esi uzrakstījis pāris kursa darbus par patērētāju psiholoģiju, reklāmas ietekmi uz cilvēkiem, strādā reklāmas aģentūrā un esi pilnīgi pārliecināts, ka zini, kā neuzķerties uz reklāmās izliktajiem āķiem, bet iekrīti vienalga... 

Uznāca nepārvarama vēlme izrotāt istabu ar oranžiem baloniem. Tā arī darīšu! Jau šovakar.

***

Baloni, ziepju burbuļi, miegs, mūzika, lidmašīnas, iemīlēšanās sajūta... Izskatās, ka pēdējā laikā man iepatikušās lietas un nelietas, kas lido/ palīdz pacelties drusku virs zemes.

Ikreiz, kad biroja virtuvē iestiprinos, tai cauri iet uzņēmuma vadītājs (viņš bieži smēķē, un pīpētava atrodas tieši blakus virtuvei). Vakar pusi no pusdienu maltītes pataupīju launagam, jo mājās nokļūt un pavakariņot bija paredzēts vēlu. Tā nu ap četriem pēcpusdienā atkal grauzu dienišķās rīsu galetes. Direktors, kārtējo reizi garām iedams, pusnopietni puspajokam izmeta frāzi: "Tu VISU LAIKU ēd!" Manām ausīm tas, protams, nepatika, tālab dažu mirkļus vēlāk mums "panesās" elektronisks dialogs (lasāms no apakšas uz augšu):

2005.09.13. 17:45:

Saki, lai Robiitis Tev arii kaadreiz atstaaj kaadu hamburgeru, nevis pats visu apeed :D

Bet, ja nopietni, - diez vai Tev izdosies uzbaroties, straadaajot amataa, kuraa Tu straadaa...

17:08 2005.09.13.:

es jau ar Robiti apmekleju 1-2 reizes nedela - nekads tolks, ...laikam stresains darbs :(

2005.09.13 17:07:

a Tu Makdonaldu pameegjini. vai arii centies taa kaartiigi pieeesties iisi pirms guleetieshanas. tas paliidzees!

;)

16:23 2005.09.13.:

labi - :) - es vispar gribu palikt resnaks un eedu reti un loti daudz...nepalidz :)

2005.09.13 16:21:

Lai nepaliktu resns, ir jaaeed pa mazuminjam un biezhi, taapeec es "visu laiku eedu".

:)