Nošķind gaisā zvaigžņu smiekli
tukšais lauks uz mirkli skaļš
nelaid mani projām viegli
nelaid viegli atpakaļ

Bildēs zvaigznēm pieci ragi
tie nevienam nepalīdz
nelaid mani projām smagi
mani smagu neņem līdz

Atkal brēciens uzbrūk turki
koši tērpi liesmās lās
karapulks ir tikai murgi
te neviens vairs necīnās

Reiz uz augšu neraugoties
stāvēšu kur sēdinās
kamēr kaķpēdiņas izaugs
kaujas ratu pēdiņās

         /Andris Akmentiņš/

DIENA, 16.11.2005., "Britu bērnus ar asiņainiem skatiem mēģina atturēt no neveselīga uztura":

...Lielbritānijas Sirds fonda aptaujā tika konstatēts, ka 36% astoņus līdz 14 gadus vecu bērnu nezina, ka tradicionālo cepto kartupeļu galvenā sastāvdaļa ir kartupeļi. Apmēram 10 procenti bērnu domāja, ka tos cep no eļļas, savukārt daudzi citi sacīja, ka, viņuprāt, tos gatavo no olām, miltiem vai pat āboliem.

Tiktāl esam nonākuši...

Ir jauki, ja kāds Tev kaut ko velta. No rīta, pēcpusdienā un vakarā.

• kā priedes ap linezeru
  caur logu debesis dzeru
  kā baudīt ik brīvības malku
  kad manī vēl tik daudz alku
  

 

• maigumam tauriņa spārni
  bet modē joprojām vārnas
  atveru tavu bildi
  nopūšu sveci un sildos
  

 

• kad raksti
  tev ir kļavlapu plaksti
  un rudens saka: es dinu
  vienkārši iemidzinu

“Vai tu bieži nāc uz šejieni?” Džovanni piepeši vaicāja.
“Nē,” es atteicu, “ne sevišķi bieži.”
“Bet vai tagad tu nāksi biežāk?” viņš mani ķircināja, paša sejai brīnumjauki un drusku blēdīgi iesārtojoties.
“Kādēļ?” es izstomīju.
“Nu gan!” Džovanni iesaucās. “Vai tad tu to nejūti, kad esi ieguvis draugu?”
Apzinājos, ka izskatos muļķīgi un ka arī mans jautājums ir muļķīgs: “Tik drīz?”
“Bet kāpēc gan ne,” viņš prātīgi piebilda un paskatījās pulkstenī. “Mēs varam pagaidīt vēl kādu stundu, ja tu vēlies. Varam kļūt par draugiem tad. Vai arī varam pagaidīt, kamēr bāru slēgs. Un kļūt par draugiem tad. Vai arī – varam pagaidīt līdz rītam, vienīgi tas nozīmē, ka tad tev būs jāatnāk rīt un, iespējams, rītdien tev ir kas cits darāms.” Viņš nolika pulksteni un abiem elkoņiem atspiedās pret leti. “Saki man, kas tā ir par lietu ar laiku? Kādēļ ir labāk būt vēlāk, nekā agrāk? Ļaudis vienmēr saka: jāpagaida, jāpagaida. Ko viņi tādu gaida?”
Jutu, ka Džovanni mani ved dziļos un bīstamos ūdeņos. “Man šķiet, cilvēki gaida, lai gūtu pārliecību par to, ko viņi jūt.”
“Lai gūtu pārliecību! (..) Skaidrs, tu esi īsts filozofs.” Viņš ar pirkstu norādīja manas sirds virzienā: “Bet kad esi pagaidījis – vai tad pārliecība uzrodas?”
Uz to es vienkārši neatradu atbildi. No zāles tumšā, stāvgrūdām pieblīvētā centra kāds uzsauca: “Garçon!” un viņš smaidīdams vērsās prom no manis. “Tagad tu vari pagaidīt. Kad atgriezīšos, pastāstīsi, cik pārliecināts esi kļuvis.”

/Džeimss Boldvins „Džovanni istaba”/

Fūūū, es tomēr nenomiru! Kaut gan - vēl jau neko nevar zināt...

:)

Es ESMU tas virsrakstā pieminētais zvērs, pavisam nopietni. Atceros, kā skolas gados mums notika kolektīvās iešanas pie daktera, lai špricētos pret masaliņām, bērnu trieku un tamlīdzīgiem trakumiem. Vienā tādā reizē par pārsteigumu skolotājai un 29 klasesbiedriem es ņēmu un aiz bailēm noģību! Atminos vien mirkli, kad biju apsēdināta uz krēsla un kāds man pie deguna turēja ožamo spirtu...

Atgriežoties vēl senākā pagātnē, vaina laikam meklējama kādā smieklīgi bēdīgā notikumā tālajā 1991. gadā... Mani sakoda traks āpsis. Nu tā pamatīgi sakoda, maita! Protams, ne tik pamatīgi kā baumoja ciema ļaudis - ka man esot nokosta kāja un/vai roka (un pa meža taciņu aizvilkta projām uz alu), bet celis un plauksta tiktiešām bija vienās asinīs. Lai es nesaslimtu ar trakumsērgu, mani potēja vairāk nekā divas nedēļas pa sešiem lāgiem dienā. Tātad kopumā pusmēneša laikā es saņēmu ap 100 pošu. Ar to arī mana nepatika pret šāda veida procedūrām aizsākās.

Briesmīgi bija vēlvienreiz - pirms pāris gadiem mani aizveda uz slimnīcu, lai operētu. Es raudāju un negribēju tur palikt, bet ne jau operācijas dēļ. Man bija bail no tā, ka atnāks māsiņa un iedurs Lielo Adatu. Tā arī notika, tikai šoreiz mani pieslēdza pie sistēmas, tātad jādur bija taisni vēnā, un tas izrādījās vēl sāpīgāk par parasto šprici (no kuras es arī toreiz neizbēgu). Nodaļas personāls mani mīļi dēvēja "begemotiņu, kurš baidījās no potēm".

Toties šodien ir pienākusi tā "ilgi gaidītā" diena, kad pie mums darbā ieradīsies Veselības dienests, lai vakcinētu pret gripu un iespējamo putnu gripas mutogēno formu. Diez kādus brīnumus es sastrādāšu šajā reizē? Ar interesi gaidu savu reakciju uz Briesmīgo Poti :)  

Starp citu, nez vai ir izgudrots nosaukums tādai fobijai, kas radusies aiz parmērīgām bailēm no potēšanās?

rudais runcis pa kājām

klibiem sapnīšiem maisās

paslepus dzirksteļo glīti

cerību daudzpunkti gaisā

dienvidvējš vakaru skūpsta

mākoņos rakstīdams ziņas

rūķēni pasakā rāpjas

slēpties no sirdsapziņas

abiem tur kreisajā pusē

zvaigžņu oglītes gail

varbūt tāpēc tik ļoti

pārstrīpot debesis bail