Es ESMU tas virsrakstā pieminētais zvērs, pavisam nopietni. Atceros, kā skolas gados mums notika kolektīvās iešanas pie daktera, lai špricētos pret masaliņām, bērnu trieku un tamlīdzīgiem trakumiem. Vienā tādā reizē par pārsteigumu skolotājai un 29 klasesbiedriem es ņēmu un aiz bailēm noģību! Atminos vien mirkli, kad biju apsēdināta uz krēsla un kāds man pie deguna turēja ožamo spirtu...

Atgriežoties vēl senākā pagātnē, vaina laikam meklējama kādā smieklīgi bēdīgā notikumā tālajā 1991. gadā... Mani sakoda traks āpsis. Nu tā pamatīgi sakoda, maita! Protams, ne tik pamatīgi kā baumoja ciema ļaudis - ka man esot nokosta kāja un/vai roka (un pa meža taciņu aizvilkta projām uz alu), bet celis un plauksta tiktiešām bija vienās asinīs. Lai es nesaslimtu ar trakumsērgu, mani potēja vairāk nekā divas nedēļas pa sešiem lāgiem dienā. Tātad kopumā pusmēneša laikā es saņēmu ap 100 pošu. Ar to arī mana nepatika pret šāda veida procedūrām aizsākās.

Briesmīgi bija vēlvienreiz - pirms pāris gadiem mani aizveda uz slimnīcu, lai operētu. Es raudāju un negribēju tur palikt, bet ne jau operācijas dēļ. Man bija bail no tā, ka atnāks māsiņa un iedurs Lielo Adatu. Tā arī notika, tikai šoreiz mani pieslēdza pie sistēmas, tātad jādur bija taisni vēnā, un tas izrādījās vēl sāpīgāk par parasto šprici (no kuras es arī toreiz neizbēgu). Nodaļas personāls mani mīļi dēvēja "begemotiņu, kurš baidījās no potēm".

Toties šodien ir pienākusi tā "ilgi gaidītā" diena, kad pie mums darbā ieradīsies Veselības dienests, lai vakcinētu pret gripu un iespējamo putnu gripas mutogēno formu. Diez kādus brīnumus es sastrādāšu šajā reizē? Ar interesi gaidu savu reakciju uz Briesmīgo Poti :)  

Starp citu, nez vai ir izgudrots nosaukums tādai fobijai, kas radusies aiz parmērīgām bailēm no potēšanās?