Ārprāts, es nemaz nezināju, ka mani kolēģi ir tik labi un izpalīdzīgi! Un, ka mana atkarība no McDonald's džankfūda ir tik liela... :) Bet bija jautri, no tiesas:

"Es lieliski apzinos, ka shitaa zinja ir nesvariiga un ka nevajadzeetu piesaarnjot Juuusu pastkastiites ar taadiem niekiem, bet...
... man shausmiigi, briesmiigi, LJOTI (kaa veel nekad)
sakaarojaas neveseliigo, sinteetisko, kalorijaam bagaato McRoyal komplektu...

ja nu kaads ap pusdienlaiku plaano iet garaam Makdonaldam, moshka varam kaut ko sarunaat?................"

Drīz vien ienācās pirmās atbildes. Kāds kolēģis pat piedāvāja nopirkt LIELO komplektu, papildus piesolot sagādāt arī saldējumu un kūkas! (Trakums, cik resna TAD es paliktu!) Cita kolēģe ierosināja pasūtīt šitādus komplektus visam uzņēmumam (kas tā būtu par kolektīvo izēšanos!) Vārdu sakot, atbalstītāju man netrūka.

Pusdienlaikā, kad jau pārlaimīga sēdēju pie lielās tūtas ar uzrakstu "I'm lovin' it", sākās cēliena otrā daļa. Ikviens, kurš gāja cauri virtuvei, pamanījās gardi nosmieties (laikam jau par to, ka man savu plānu ir izdevies realizēt) un/vai izteikt kādu komentāru - "O, tomēr dabūji?", "Mmm, kā smaržo!", "Jēē, Dinčiks beidzot ticis pie burgerīša! ", "Lai dzīvo Makdonalds!", kā arī padalīties savā pieredzē.

Ažiotāža ap notikumu bija sacelta pamatīga.

Ko es ar to visu gribēju teikt? Ir jautri būt atkarīgai no Makdonalda :) Jo sevišķi, ja jau ceturto gadu studē reklāmu, esi uzrakstījis pāris kursa darbus par patērētāju psiholoģiju, reklāmas ietekmi uz cilvēkiem, strādā reklāmas aģentūrā un esi pilnīgi pārliecināts, ka zini, kā neuzķerties uz reklāmās izliktajiem āķiem, bet iekrīti vienalga...