| Nē 10.Saeimas vēlēšanām! | 09:40 |
|---|
BOIKOTĒSIM 10.SAEIMAS VĒLĒŠANAS !!!
NEVIENU BALSI VILTUSNACIONĀLAJIEM LATVIEŠU TAUTAS IENAIDNIEKIEM !!!
Tuvojas kārtējais Saeimas vēlēšanu datums, un līdz ar to atkal aktualizējas jautājums – vai tajās piedalīties un par ko balsot? Mana atbilde šoreiz ir stingra un nelokāma – nav jāpiedalās, jo nav neviena cienīga saraksta, kurš būtu Latviešu Patriota balss vērts. Ļoti bēdīgi ir to atzīt, taču tāda nu ir pašreizējā realitāte. Līdz šim vienmēr esmu piedalījies visās pēc 1990.gada 4.maija notikušajās Saeimas vēlēšanās, turklāt uz 8. un 9.Saeimu arī pats esmu kandidējis attiecīgi no „Mūsu zemes” un „Latviešu Latvijas” saraksta. Vienmēr esmu uzskatījis un arī pašlaik tā domāju, ka ar nepiedalīšanos vēlēšanās mēs nelietīgajiem varturiem neko daudz iezāģēt nevaram, jo vēlēšanu likumā nav noteikts minimālais balsotāju skaits, kas nepieciešams, lai vēlēšanas tiktu atzītas par likumīgi notikušām. Tai pat laikā piedalīties vēlēšanās (gan aktīvi, gan pasīvi) nekad man nav bijis pašmērķis, un neuzskatu, ka būtu jāiet izvēlēties mazāko(?) ļaunumu vai apmeklēt vēlēšanu iecirkni tikai tāpēc, ka „visi tā dara”. Šā iemesla dēļ esmu ignorējis gandrīz visas vietējās pašvaldības vēlēšanas, jo neredzēju tajās nevienu sarakstu, kas būtu manai politiskajai nostājai vismaz daļēji atbilstošs. Nu tas pats diemžēl jāattiecina arī uz šīgada Saeimas vēlēšanām.
Dažs labs varbūt man mēģinās oponēt: „Kā, bet ir taču arī nacionālas partijas – TB, VL, „Vienotība”!”. Te nu man jāatbild skaidri un gaiši – ja kāds vēl pēc to ilgstošās politiskās darbības degradējušos tēbistus vai sorosiešu apvienotību uzskata par nacionālām partijām, tad… man ar šādu cilvēku nav nemaz vērts sākt diskutēt, jo viņš ir vai nu apzināts provokators vai radījums, kurš absolūti nekā nesajēdz no politikas. No patiesi nacionāliem cilvēkiem (t.sk. arī no manis) šo politisko veidojumu virzienā jau ir izskanējis tik daudz kritikas, ka pat oligofrēnam vajadzētu saprast to īsto būtību. Ja nu kāds to tomēr nespēj vai negrib saprast – lai tad arī paliek tālāk savā tumsonībā! Šoreiz gribu pievērsties arī jau vismaz manis gana kritizētas, bet tomēr tautā kopumā mazāk pazīstamas partijas Visu Latvijai darbības izvērtēšanai. Daži lētticīgi tautieši spriež apmēram šādi: „Nu jā, tie tēvzemieši jau gadiem sēž Saeimā, saraduši ar citām partijām, atšālējušies un degradējušies nacionālajā ziņā… ,bet nu, kad viņiem pieplūdīs klāt jauni, svaigi spēki no vislatviešiem… tad gan šie atkal sasparosies un kļūs krietni Latviešu tautas interešu aizstāvji!”. Te nu man jāapbēdina šādus ļautiņus un jāpasaka viņiem skaidri un gaiši: „I neceriet, mīlīši, nekā tāda nebūs! Vislatvjatkas ne ar ko nav labāki par sevi jau neskaitāmas reizes degradējušajiem tebeušņikiem!”. To spilgti apliecina šīs kustības, kas vēlāk pārtapa partijā, līdzšinējā darbība, kuras izvērtēšanai pēdējo 10 gadu laikā tad nu domāju pievērsties.
Pirmoreiz par šāda politiska veidojuma eksistenci es uzzināju, šķiet, 2000.gada beigās vai 2001.gada sākumā, lasot laikrakstu Latvietis Latvijā, kurā es arī biju sācis regulāri publicēties. Jaunajam censonim raivelītim dzintariņam (šeit un turpmāk personvārdi ar mazajiem burtiem rakstīti apzināti, lai uzsvērtu, ka to valkātāji nebauda manās acīs ne mazāko cieņu pret sevi kā personību) bija izdevies iegūt tā izdevēja Leonarda Inkina uzticību, kurš atvēlēja savā avīzē nozīmīgu vietu šīs kustības aktivitāšu atspoguļošanai, kā arī pat reizēm atļāva viņam vai kādam no viņa draugiem pildīt avīzes numura redaktora pienākumus. Te nu man iznāca pirmā saķeršanās ar raivīti. Biju uzrakstījis rakstu, kurā paudu domu, ka būtu nepieciešama kāda diena, kas solidarizētu visas pasaules nacionālistus cīņā par savu tautu tiesībām. Dabiski, ka tā nevarēja būt, piemēram, 16.marts, kas ir nozīmīga latviešiem, bet praktiski neko neizsaka citu tautu Patriotiem. Es nolēmu izvēlēties 20.aprīli - Ādolfa Hitlera dzimšanas dienu. Uzskatīju un arī tagad uzskatu, ka šis cilvēks, kurš blakus labajiem darbiem ir paveicis arī gana daudz kļūdu un noziegumu, tomēr ir pazīstams visas pasaules iedzīvotājiem un zināmā mērā tiek uzskatīts par tādu kā Nācijas un Rases Patriotu vienotības simbolu. Gribēju arī, lai šis raksts tiktu publicēts īsi pirms 20.aprīļa. Te nu radās problēmas, jo L.Inkins paziņoja, ka attiecīgo avīzes numuru veidošot raivītis, kurš nevēloties publicēt manu šāda satura rakstu. Man tad nācās pajautāt, vai viņi jau būtu samainījušies vietām, un raivis nu būtu galvenais, bet Leonards – numura redaktors, ja jau pirmais komandē pēdējo, nevis otrādi. Gala rezultātā, Inkina k-gam stingri uzstājot, mans raksts konkrētajā avīzes numurā tomēr tika publicēts, bet manās un raivja attiecībās parādījās pirmās jūtamās plaisas. Es tomēr vēl turpināju uzskatīt šo cilvēku par Patriotu, lai gan sapratu, ka mūsos ir gana daudz atšķirīgā. Mani izbrīnīja arī raivīša vadītās kustības politiskās darbības izpausmes. Tā neko daudz nerunāja par dekolonizāciju, par Latviešu pirmstiesībām Latvijā, ieņēma neskaidru, izvairīgu nostāju saistībā ar iestāšanos ES, toties plaši propagandēja abstraktu patriotisma jēdzienu, aicinot pat vākt parakstus šāda mācību priekšmeta ieviešanai skolu programmās, tai pat laikā nesakot, kā konkrēti tas būtu jāpasniedz. Savu nelielu artavu šīs idejas popularizēšanā sniedzu arī es, savācot kādu desmitu parakstu un nosūtot raivītim. Man adresētajās vēstulēs viņš neskopojās ar sevis un savu tuvinieku slavināšanu, stāstīja, ka viņa brālis, kas esot strādājis augstā amatā ar valsts drošību saistītās iestādēs, pēkšņi, līdz tam būdams absolūti vesels, miris negaidītā nāvē, tā netieši likdams saprast, ka kāds viņam laikam būs „palīdzējis” pirms laika atstāt šo pasauli. Es lasīju un jutu viņam līdzi, lai gan… tai pat laikā netieši manīju kaut kādu neīstumu viņa apgalvojumos, kaut arī nevarēju racionāli izskaidrot, kāpēc man tas tā liekas. Izbrīnīja mani arī raivja un viņa komandas nevēlēšanās piedalīties A.Gardas organizētajā sacerējumu konkursā, kas vēlāk tika izdoti grāmatā Nevienam mēs Latviju nedodam, kā arī vēlākajā konkursā par Dekolonizācijas likumprojekta izstrādi. Tāpat raivītis ar saviem biedriem neatbalstīja citu A.Gardas konkursu – par homoseksuālisma ideoloģijas un prakses kaitīgumu. Es jautāju, kāpēc tā, bet skaidru atbildi nesaņēmu, vien aplinkus mājienus par domstarpībām ar Gardas k-gu reliģiska rakstura jautājumos un tamlīdzīgas atrunas. Tomēr uz 2002.gada Saeimas vēlēšanām Latviešu partijas sarakstā kopā ar A.Gardu nolēma kandidēt arī Visu Latvijai biedrs juris bušs (pats fīrers raivis to vēl nevarēja darīt, jo nebija sasniedzis 21 gada vecumu). Jau pēc nepilna mēneša, kad Latviešu partija bija nolēmusi rīkot piketu pie Izraēlas vēstniecības (kurš gan reāli nemaz nenotika), protestējot pret zvērībām, ko šīs valsts armija pastrādā pret palestīniešiem, vislatvietis tūdaļ paziņoja par savu demaršu, publiski norobežojoties no šādām, viņaprāt, fašistiskām aktivitātēm. Kā vēlāk minētais puisis taisnojās, tas esot bijis nepieciešams, jo viņa darba devējs Rīgas Domē esot licis viņam noprast, ka piedalīšanās „ekstrēmistiska rakstura izlēcienos” varot viņam maksāt ieņemamo amatu. Dabiski, ka arī raivis dzintars pilnībā atbalstīja šādu sava kolēģa rīcību. Tas bija pirmais, bet nebūt ne pēdējais gadījums, kad VL nonāca atklātā konfrontācijā ar A.Gardu un citiem radikāli noskaņotiem Latviešu Patriotiem.
2002.gads, kā zināms, bija slavens ar to, ka tajā sevi pieteica odiozā bijušā Latvijas Bankas prezidenta eināriņa repsīša izveidotā partijele Jaunais Laiks. Katrs, kurš daudz-maz orientējās politikā, uzreiz saprata, kas stāv aiz šī viltuspatriotiskā veidojuma – cionistu-masonu-pederastu mafiozās ložas un to naudas maisi. To, protams, saprata arī raivelītis un viņa drauģeļi, tāpēc tūlīt centās pielīmēties klāt šai kompānijai, cerot, ka kāda kripatiņa no lielā naudas biruma atkritīs arī viņa brandžai. Jāatzīmē, ka raivītis pats un arī citi vislatveļi, atšķirībā no, piemēram, manis, savās publikācijās nekad nav pieminējuši augstāk minēto mafiozo ložu esamību. Tas, protams, nenozīmē, ka viņi tik tiešām nezina par tām vai netic to eksistencei, vienkārši viņi grib ar tām sadarboties, lai tiktu pie varas pīrāga, tāpēc tās arī nekritizē. Tad nu, atsaucoties uz JL publiski izteikto gatavību sniegt atbalstu patriotiskām jauniešu organizācijām, VL uzreiz bija klāt kā saukti – mēs tie esam, dodiet mums solīto naudiņu! Jaunlaicēni tomēr nebija gatavi momentā sākt tuvas attiecības ar raivīša kompāniju, sak, ej nu sazini, kas tie par fruktiem, varbūt vēl izrādīsies politiskie ekstrēmisti, labāk turēties no tādiem pa gabalu, tādēļ nekādu atbildi vislatvēniem nesniedza. Raivītis pēc tam saziņas līdzekļos ilgi un dikti sūrojās par viņam nodarīto netaisnību un JL „tuvredzību”, kurš nespējot novērtēt, kāda cildena jaunā maiņa repsītim&Co augot vislatvnieku rindās. Es tad pajautāju raivim, kādēļ viņš vispār pinas ar tādu no ārzemēm finansētu, pret nacionālas, Latviskas valsts ideju izteikti naidīgi noskaņotu politisko grupējumu. „Nu, tāpēc, lai viņi sevi parāda, ka nav nekādi nacionālisti, ja jau mēs viņiem nepatīkam”, atteica man šis. Es atbildēju, ka normālam cilvēkam tāpat sen ir skaidrs, kas tad tāds JL, bet Īstam Nacionālpatriotam, savukārt, vajadzētu uzskatīt par apkaunojumu faktu, ka viņa domubiedru grupu kaut kas saista ar tādu pretīgu, kosmopolītisku izaugumu kā repšisti. Taisni otrādi – pat, ja repsītis&Co paši piedāvātos draudzēties, Īsts Patriots tādus draņķus nekavējoties pasūtītu 100 mājas tālāk, kur nu vēl ietu uzplīties ar savu līdzdalību viņu uzsāktajās rebēs. Uz to man raivītis neko konkrēti neatbildēja, veikli mainot sarunas tematu citā virzienā. Vislatveļu kompānijas mīlestība pret JL saglabājusies joprojām, lai atceramies, kā vēl šā gada pavasarī viņi lūgšus lūdzās iekļaut savu partiju apvienībā Vienotība, taču kārtējo reizi saņēma atteikumu. Redz, kādi „patrioti” ir šie ļaudis, tātad viņus pilnībā apmierina tā politiskā un ekonomiskā genocīda politika, ko pret mūsu tautu piekopj sorosietis dombrovskis, ko tautas sarunvalodā arvien biežāk mēdz dēvēt par p…dambrovski! Tik tiešām, vai no viņu mutes kādreiz ir izskanējusi jūtama kritika JL un tās satelītorganizāciju virzienā? Es personīgi nevienu šādu gadījumu nespēju atcerēties! Saprotams, viņi tāpat sen jau atbalsta arī nožēlojamos viltusnacionāļus tēvzemiešus, kuri pēdējā laikā vairs pat notēlot nespēj Patriota lomu.
Taču atgriezīsimies 2002.gada beigās. Pēc Latviešu partijas neveiksmīgā starta 8.Saeimas vēlēšanās, vislatvieši nekavējoties nāca klajā ar paziņojumu – viņi esot sapratuši savu kļūdu, un tagad politiskā ziņā būšot mazāk radikāli. (izcēlums mans – A.G.) Te nu kā zvīņas nokrita no acīm – tie taču nav nekādi Patrioti, viņi tikai pietēlo tādus, lai tiktu pie varas un naudas, cits nekas viņiem nav vajadzīgs! Piedevām saņēmu ziņas no saviem paziņām liepājniekiem, ka raivītis regulāri braukājot uz šo pilsētu, kur esot uzņēmis sakarus ar nekaunīgo lielkrievu šovinistu, okupantu jevģēniju osipovu. Nu man vairs nebija nekādu šaubu par to, kas ir VL, un es uzsāku saziņas līdzekļos tās nesaudzīgu kritiku. Drīz vien pēc tam saņēmu draudus no jau iepriekšminētā jura buša, ka pret mani arī tikšot uzsākta tāda pat pretdarbība, savukārt raivītis tēlotā pārsteigumā vaicāja, kāpēc es pēkšņi esot sācis mainīt savu attieksmi pret viņiem. Atbildēju, ka viņi paši ir mainījušies uz slikto pusi, un mana darbība ir loģiska atbildes reakcija. Nosodījumu raivīša kompānijai izteica arī A.Garda un pārējā LNF vadība. Rezonanse nebija ilgi jāgaida – datortīmeklī parādījās stulbas satīriskas paskvilas, kurā tika rupji, neķītri izsmiets A.Garda, es un citi viņam līdzīgi domājošie, bez tam portālā www.latvians.lv un vēlāk arī citās internetvietnēs parādījās ar maniem iniciāļiem parakstīti kretīniski komentāri. (Cita starpā var atzīmēt, ka raiveli tā satrieca fakts, ka šī portāla īpašnieks A.Prūsis tajā ievietoja dažus manus rakstus, ka viņš nekavējoties pārtrauca sadarbību ar minēto personu – lai viņu [raivi] neuzskatītu par līdzīgu man.) Lūk, šādā 5.klasnieka cienīgā līmenī mums atriebās raivis&Co! Un arī pašlaik tāda veida izdarības no viņu puses aktīvi turpinās, piemēram, portāla www.delfi.lv forumā. Dabiski, ka tādējādi viņi jau parāda tikai paši savu stulbumu un zemo garīgās attīstības līmeni, neviens normāls cilvēks, kurš pazīst mani un regulāri lasa manus rakstus, nesajauks manis patiesi rakstīto ar tām stulbībām, ko manā vārdā iepostē vislatvnieki.
Tātad, raivīša kompānijas attiecības ar Patiesiem Nacionālistiem arvien pasliktinājās arī tā iemesla dēļ, ka viņš intervijās latviešu un okupantu saziņas līdzekļos regulāri mēdza uzsvērt, cik „labs” un „pareizs” patriots viņš esot pretstatā Gardam un citiem „neprātīgiem ekstrēmistiem”. Raivucis regulāri zākāju A.Gardu arī viņa reliģiski-filozofiskās pārliecības dēļ, dienu no dienas apgalvojot, ka Dzīvās Ētikas piekritējs nevarot būt Latviešu Patriots, lai arī cik drosmīgus un radikālus uzskatus tāds cilvēks nepaustu. Mani, godīgi sakot, pārsteidza tas, cik mierīgi un savaldīgi reaģēja A.Garda uz šādām puišeļa izdarībām, neatbildot uz rupjību ar rupjību un pat mēģinot skaidrot, ka Dievs visiem ir viens, un Viņa pielūgšanas veidu atšķirības dēļ nebūtu savā starpā jānaidojas latviešiem, ja vien viņu politiskiem uzskati ir pietiekami līdzīgi. Lieki būs teikt, ka raivīša kompāniju šāda Gardas k-ga rīcība nespēja būtiski ietekmēt. Arī ar jau minētās avīzes Latvietis Latvijā redaktoru L.Inkinu raivim attiecības pasliktinājās tiktāl, ka viņš tika atstādināts no šī laikraksta rediģēšanas un veidošanas. Tas gan jauno censoni neuztrauca, jo viņš jau bija atradis sev darbošanās nišu citā, daudz plašākā un ievērojamākā saziņas līdzeklī Lauku (Latvijas) Avīze, ko patiesie Patrioti savā starpā nicīgi mēdza dēvēt par Pāķu lapeli. Tās faktiskais vadītājs voldemārs krustiņš, vecs komunists, kurš savulaik PSRS okupācijas gados baudīja nepārprotamu „cekas” un „čekas” uzticību, nu tēloja no sevis nacionālistu, lai gan patiesībā turpināja būt tāds pats zemisks Latviešu tautas ienaidnieks kā jaunības gados. Baumo, ka viņš savulaik esot aktīvi piekopis pederastiju, par ko PSRS laikā bija paredzēts kriminālsods, taču viņš no tā esot izvairījies, piekrizdams būt par čekas aģentu. It kā tāpēc viņš nekad nekandidējot nevienās vēlēšanās, lai gan vārdos ir tik politiski aktīvs. Viņa vadītā avīze arī vienmēr ir bijusi pret čekas maisu atvēršanu un nekad nav nosodījusi homoseksuālistu aktivitātes, izvēloties par viņiem vai nu klusēt, vai runāt tikai labu – šie divi faktori vedina domāt, ka tautā klīstošās domas laikam tomēr nav bez pamata. Īstus, patiesi radikāli noskaņotus Patriotus krustiņa lapele parasti mēdza vai nu ignorēt, vai apliet šos ar dubļiem, kā, piemēram, Liepājas drosmīgo jaunieti Guntaru Landmani, kurš 20.gdsm.90.gados publiski atteicās dienēt L(PS)R armijā, tāpat samazgu šaltis saņēma arī pērkoņkrustieši… Atzinību toties baudīja bagāti, ambiciozi ierāvēji, kas nekaunīgi uzdeva sevi par tautas glābējiem. Tiklīdz pie politiskā apvāršņa parādījās bēdīgi slavenais darbonis andris šķēle, krustiņieši vai no biksēm lēca ārā, lai šo tipu slavētu un popularizētu kā vienīgo, kas varot glābt Latvijas valsti no bojāejas. Tā tas turpinājās vairākus gadus, līdz šķēles reitings katastrofāli kritās, bet taisni tad politiskajā olimpā uzradās repsis, un pāķu lapele uzsāka viņa tēla spodrināšanu. Savulaik šī avīžele diezgan labprāt publicēja arī manas vēstules, taču kolīdz voldis saprata, ka esmu nacionālists pēc pārliecības, nevis izrādīšanās dēļ, organizēja manis nomelnošanu, sagrozot un gandrīz vai kriminalizējot manis paustos uzskatus. Kad es pret to skarbā formā izteicu protestu, manas domas avīze pārstāja publicēt vispār. Varbūt tam par iemeslu bija arī fakts, ka atteicos braukt uz avīzes redakciju, lai personīgi iepazītos ar voldi - šādu aicinājumu man savulaik bija izteikusi LA vēstuļu nodaļas vadītāja R.Ruska. Ir nācies dzirdēt, ka šim kungam patīkot jauni, slaiki noauguši puiši, kuriem par zināma rakstura pakalpojumu sniegšanu viņš palīdzot iekārtoties pie sevis darbā. It kā tādā veidā siltu vietiņu esot atradis arī pašreizējais LA politikas nodaļas redaktors māris antonevičs, kurš savulaik bija atbraucis uz Daugavpili mani intervēt, taču no manis teiktā avīzē gandrīz neko nepublicēja, toties gana gari un plaši šausminājās par to, kādi „briesmīgi ekstrēmisti” esot sastopami mūsdienu jaunatnes vidū. Ar raivīti gan krustiņam&Co uzreiz izdevās atrast kopēju valodu, viņa rakstu darbus drīz vien no vēstuļu sadaļas pārcēla publicēšanai komentāru sadaļā, līdz ar to maksājot par tiem arī honorāru. Dienu no dienas tika borēts lasītājiem, cik gudrs un patriotisks esot raivītis un viņa komanda; faktiski šādas aktivitātes pilnā sparā turpinās arī patlaban. Intervējot kādu no politiķiem, praktiski katru reizi tika vaicāts, kā viņš vērtē apvienību Visu Latvijai un vai pieļauj iespēju ņemt to savas partijas paspārnē. Var tikai minēt, kāpēc raivuks ir voldim tā iepaticies – tikai viņa politisko uzskatu vai vēl kāda cita iemesla dēļ. Tā vai citādi, bet jaunais puisis nelika vecajam kungam vilties – piekopa tieši tādu politiku, kādu viņš no šā vēlējās sagaidīt. Kad 2006.gadā Rīgā t.s. praida dalībniekus drosmīgi, Patriotiski noskaņoti cilvēki apmētāja ar izkārnījumu maisiņiem, tieši raivītis bija viens no pirmajiem, kas šādu rīcību aktīvi nosodīja, viņš to regulāri mēdza pieminēt, arī uzstājoties 9.Saeimas priekšvēlēšanu debatēs televīzijā: „Mēs ne pie kādiem apstākļiem neatbalstām cilvēku nomētāšanu ar mēsliem…”, viņš skandināja. Ne jau velti tik mīļš ciemiņš raivis ir bēdīgi slavenajam pederastiskajam izdzimtenim kārlim streipam. Vēl šopavasar, uzaicināts uz viņa vadīto pārraidi, nabadziņš minstinājās kā karstu kartupeli mutē paņēmis, kad pidars viņam tieši uzprasīja, kāda tad ir vislatveļu apvienības attieksme pret t.s. „seksuālajām minoritātēm”. „Tā ir katra privāta lieta…, mēs esam pret iejaukšanos personīgajā dzīvē un arī pret seksualitātes propagandu”, aptuveni tā viņš murmulēja, gribēdams iztapt gan taisnās zarnas operatoram, gan arī saviem potenciālajiem vēlētājiem, apzinādamies, ka absolūtais vairums no viņiem neatbalsta homoseksuālismu. Cita starpā, kad pirms neilga laika tieši uzprasīju raivim, kā tad ir ar LA fīrera seksuālo orientāciju, un gaidīju apmēram šādu atbildi: „Ko muldi, plānprātiņ, tu pats drīzāk esi pidars, nevis viņš!”, tā vietā saņēmu izvairīgu skaidrojumu, ka viņš neiejaucoties sava darba devēja personīgajā dzīvē. Faktiski tādējādi raivītis netieši apliecināja, ka volda noslieces nav gluži tādas, kā visiem normāliem vīriešiem. Lai nu kā, man nav droša pamata apgalvot, ka raivis būtu pidars, taču nenoliedzami ir tas, ka viņš un viņa „kamerādi” homoseksuālismu nenosoda un nekādā veidā to neapkaro. Acīmredzot viņi saprot, ka no politiskā karjerisma viedokļa nav izdevīgi braukt virsū zilajai mafijai, kurai taču ir tik liela ietekme Eiropā un visā pasaulē.
Iesaku atcerēties arī raivīša komandas gļēvo nostāju Rīgā notiekošo 16.marta pasākumu sakarā! Vēl pirms dažiem gadiem viņš ne tikai pats tajos nepiedalījās, bet aktīvi nosodīja tos, kas devās gājienā ar ziediem pie Brīvības pieminekļa. Vēlāk, zondējot tautas noskaņojumu, viņi atkal izvēlējās „zelta vidusceļu” – neiet gājienā, bet veidot pie pieminekļa karogu aleju. Tikai šogad, kad Daugavas Vanagu vadība beidzot saņēma drosmi pieteikt oficiālu gājienu Rīgā šai datumā, raivelieši sakostiem zobiem arī piekrita piedalīties tajā ne vairs kā vērotāji, bet gan dalībnieki. Toties spilgti savu īsto seju čalītis raivītis parādīja t.s. okupantu saraksta publicēšanas sakarā un arī slavēdams policmiličus, kas nepamatoti izrēķinājās ar 1.jūlija pasākuma, ko bija sankcionējusi tiesa, dalībniekiem (par šiem notikumiem es jau atbildoši esmu rakstījis http://klab.lv/~aivars_666/2010/02/21/ un http://klab.lv/users/aivars_666/2010/07/27/, tāpēc neatkārtošos).
Taču labi, nepievērsīsim tik daudz uzmanības raivuka personībai, atcerēsimies, ka tā dēvētās „nacionālās apvienības” sarakstā ir sastopams arī dažs labs cits viltuspatriotisks īpatnis. Pieminēšanas vērts neapšaubāmi ir visvaldis lācis, kurš vislatvistiem ir bez maz vai pacelts goda talismana – karognesēja statusā. Pirms gadiem 10 šā kunga darbību vērtēju visai atzinīgi, plašu rezonansi bija ieguvusi viņa sarakstītā grāmata „Vai vēlreiz zem krievu zābaka?”, kurā tās autors pamatoti atgādināja par nelikvidētajām okupācijas sekām un joprojām Latvijai un Latviešu tautai draudošajām rusifikācijas briesmām. Tāpat viņš šajā grāmatā bija pastāstījis par sorosa attieksmi pret sevi, ultimatīvā tonī pieprasot lācim vākties prom no viņa fonda valdes, jo nacionālistus šis vīrs neciešot kā sugu. Jau pēc vairākiem gadiem izdevās radio intervijā pavaicāt visvaldītim, vai tad šis jau iepriekš nezināja, kāds ir soross, un ko viņš kā patriots, par kādu šis sevi pasniedz, vispār meklēja šādā antinacionālā, kosmopolītiskā veidojumā kā sorosa fonds. Uz to lāčukiņš sāka skaidrot, ka sorosa darbību nevarot vērtēt viennozīmīgi, viņam esot aktivitātes, kas arī lāča uztverē vērtējamas kā labas un atbalstāmas (?!?! – A.G.) Biju uzsācis ar viņu arī sarakstīšanos, kuras laikā gan man nācās konstatēt, ka minētā persona ļoti asi reaģē uz jebkuru tās virzienā izteikto kritiku un nepiekrišanu kādam no tās uzskatiem. Cita starpā biju vaicājis lāčukam, kādēļ viņš žīdus pēc padomju okupācijas laika terminoloģijas parauga dēvē par „ebrejiem”, uz ko saņēmu atbildi, ka tā esot pareizāk, jo vārds „žīds” vismaz daļai šās tautības cilvēku esot aizvainojošs. Dzirdēt kaut ko tādu no cilvēka, kas līdz 16 gadu vecumam mācījies Latvijas Brīvvalsts izglītības iestādēs, bija visai dīvaini. Tomēr ne jau šis samērā nebūtiskais fakts satrieca manu ticību ķepainim, bet gan viņa krasā nostāšanās pret A.Gardu, kad pēdējais aicināja izstrādāt likumprojektu, kas paredzētu kriminālatbildību par t.s. „integrācijas” (genocīda pret latviešiem) propagandu un arī par atteikšanos no Latvijas dekolonizācijas veikšanas. „Kā tā var!”, sašutis deklarēja pekainis, „integrāciju taču vēlas teju puse latviešu tautas! Vai tad visus šos mēs bāzīsim cietumā?”. Viņš arī kategoriski atteicās piedalīties žūrijas komisijā, kas izvērtētu šāda veida Patriotu izstrādātos un iesniegtos likumprojektus. Turklāt, uzstājoties tā paša pakaļu drāzēja streipuškas vadītajā radiopārraidē, kur viņš, atšķirībā, piemēram, no A.Gardas vai L.Inkina, pēc paša streipiņa teiktā, esot „vienmēr gaidīts viesis” (un kāpēc lai tāds nebūtu, ja reiz uz kāda zvanītāja uzdoto jautājumu, kā viņam patīkot kārļa streipa politiskā un seksuālā orientācija, lācītis atbildēja, ka esot gatavs to respektēt, ņemot vērā, ka Streips ir uzaudzis ASV), viņš ne tikai kārtējo reizi nosodīja augstāk minētās A.Gardas k-ga aktivitātes, bet arī vēl izteica apgalvojumu, ka „Viedas” direktors esot šo finansiāli apkrāpis, nodrukājot mazāk lāčuka uzrakstīto vēstures grāmatu, nekā viņam esot par to samaksāts! Jā, reti kurš cilvēks ir saņēmis tik daudz nepamatotas kritikas no vislatveļu bandas, kā nabaga Gardas kungs! Es, būdams viņa vietā, satiekot uz ielas kādu no šīs partijeles, ja arī nespļautu šim cilvēkam atklāti ģīmī, tad vismaz ar riebumu no viņa novērstos, līdzīgi, kā ieraugot kāda dzīvnieka atstātu smirdošu izkārnījumu kaudzi… Bet nu labi, atstāsim šo lietu paša Gardas kunga ziņā! Atcerēsimies citus „drosmīgā patriota” lāčuka „varoņdarbus”! Kad cionistu bandītu vadītais vīzentāla centrs sāka vajāt smagi slimo, teju 90 gadus veco Latviešu Karavīru Konrādu Kalēju, es naivi cerēju, ka v.l. būs viens no pirmajiem, kas sāks viņu aizstāvēt! Kur nu – ne mazākais atbalsta vārds neizskanēja no lācīša šī nelaimīgā latviešu cilvēka virzienā! Kad, viņam kārtējo reizi viesojoties pie pidarmota streipuļa, es piezvanīju un pajautāju, kāpēc viņš neaizstāv savu karabiedru, ķepainītis norūca: „Viņš man nav nekāds karabiedrs, jo nāk no policijas bataljona, bet es – no leģiona!”. Lūk, kāda „loģika” piemīt visvaldītim! Un tas nekas, ka viņš pats taču bija jau 1941.gadā izteicis vēlēšanos iestāties policijas bataljonā, bet netika pieņemts savas mazgadības dēļ! Vai tobrīd viņš pēkšņi būtu šo faktu aizmirsis? Nē jau, viņš tikai meklēja ieganstu attaisnojumam savai gļēvajai rīcībai un ātrumā neko prātīgāku nevarēja izgudrot kā šo muļķīgo atrunāšanos. Drīz vien pēc tam visvaldis devās vizītē uz Austrāliju, lai tiktos ar turienes latviešiem, par kuru vēlāk sniedza interviju okupantu lapelei Vesti-Segodņa. Viņš tur runāja par daudz ko, bet tikai ne par K.Kalēju. Kad intervijas beigās korespondents tomēr nenocietās pats uzprasīt, kā tad ir ar Kalēja k-gu, un vai tiešām viņš nav ar šo personu ticies, lācīt’s negribīgi atzinies, ka jā, esot pienācis klāt un apjautājies par vecā kunga veselību, bet par citām lietām neesot runājuši, lai viņu veltīgi neuztrauktu. Nu, protams, kā gan savādāk lai būtu – Kalējs taču varēja izteikt lūgumu lāčukam sniegt viņam vismaz morālu atbalstu, bet tad pēdējam būtu jālien vai zemē aiz kauna, ka viņam nepietiek dūšas kaut ko tādu pat vārdos apsolīt. Acīmredzot lācītis toreiz jutās līdzīgi kā dakteris no kādas „melnā humora” anekdotes, kurš, izmeklējot smagu slimnieku, nepārtraukti atkārtojis: „Vai, cik labi, vai cik jauki!”, bet uz slimnieka jautājumu, par ko tad šis tā priecājas, atbildējis: „Par to, ka šitā briesmīgā liga ir jums piemetusies, nevis man!”. Tā arī mūsu lāčukiņš klusībā priecājās, ka vīzentālieši par upuri ir izraudzījušies Kalēju, nevis viņu pašu, un tālredzīgi klusēja par šo lietu, lai kādam izraēlietim neienāk prātā, ka arī visvaldītis taču 2.Pasaules kara laikā ir „nepareizajā „ pusē atradies!
Pretstatā A.Gardam un viņa vadītajai Nacionālajai Frontei, ar Visu Latvijai gan lācītim uzreiz ļoti siltas attiecības izveidojās. „Kādi jūs gudri, kādi drosmīgi, kādi patriotiski!”, viņš skaļi deklarēja, slaucīdams acis nēzdodziņā, „man pat asaras birst, jūsos raugoties, no prieka!”. Drīz pēc tam A.Garda savā avīzē „DDD” izteica pamatotu izbrīnu, par ko šis tā apbrīno vislatveļus, un pauda arī savu viedokli: „100 tādi vislatviešu puišeļi nav vienas manas patriotiskas meitenes-vietnieces vērti!”, kam arī es pilnībā pievienojos toreiz un tagad. Lai arī pasludināts par VL goda biedru, uz 9.Saeimu lācītis tomēr startēja no Latvijas Zemnieku savienības, acīmredzot apzinoties, ka tai ir tiešām reālas izredzes pārvarēt 5% barjeru, un kas par to, ka tās programma ir ne tikai nenacionāla, bet pat izteikti kosmopolītiska. Daži prātvēderi toreiz klāstīja, ka viņš tā darot, lai „grautu sistēmu no iekšienes”, līdzīgi kā savulaik daudzi tādējādi centās attaisnot savu kādreizējo stāšanos PSKP rindās. Visvaldītis tika ievēlēts Saeimā, un kas no tā? Nekādus dižus varoņdarbus latviešu tautas labā viņš tur neveica un pat nemēģināja to darīt (ja, protams, par tādu neuzskatīt viņa izstāšanos no minētās partijas LZS rindām). Taisni otrādi – pietiekami daudzas reizes viņš tur parādīja sevi kā gļēvs nepatriots! Kāda būtiska, ar nacionālām lietām saistīta balsojumā laikā viņš tajā nepiedalījās, jo, kā pats vēlāk atzinās presei, esot „aizpļāpājies ar Šķesteri – citu LZS deputātu”. Interesanti, kādu sodu viņš būtu saņēmis, ja līdzīgā kārtā būtu aizsnaudies un aizpļāpājies, sēžot ierakumos un nepamanot ienaidnieka tuvošanos? Bet arī Saeima ir sava veida karalauks, kurā jācīnās par Latviešu tiesībām, lai arī ar vārda ieročiem, un snaust tajā nedrīkst – to lācītim būtu gan vajadzējis saprast! Tālāk – kad bēdīgi slavenā „SC” deputāti iesniedza priekšlikumu atzīt par oficiāli atzīmējamu dienu arī pareizticīgo Jaungadu un Lieldienas, lācītis sākotnēji nobalsoja PAR šo priekšlikumu. Lai kliedētu bažas, ka atkal viņš būs aizpļāpājies vai kaut ko nepareizi sapratis, lāčuks skaidroja presei – jā, tā viņš arī domājot, kā balsojis, jo pareizticīgo vidū esot ne mazums Latvijas patriotu, ar kuru tradīcijām valstij esot jārēķinās un viņus jācienot. Vēlāk, redzot, ka tautas vairumam viņa rīcība tomēr, maigi izsakoties, liekas jocīga, lācēns mainīja savu viedokli un turpmākajos lasījumos bija pret šo priekšlikumu, kas šajā Saeimā vēl tomēr netika apstiprināts. Vēl jāatceras notikumi pirms diviem gadiem, kad Krievija iebruka Gruzijā. Lācēntiņš bija viens no tiem, kuri atturējās balsot par Saeimas rezolūciju, kurā tika pieprasīts saglabāt Gruzijas teritoriālo vienotību, jo, pēc viņa domām, pārkrievotajām, separātiskajām autonomajām republikām Abhāzijai un Osetijai esot tiesības uz neatkarību, un tas nekas, ka uzreiz pēc tās pasludināšanas abas bijušās Gruzijas sastāvdaļas paziņoja par pievienošanos Krievijai. Laikam pēc šādas loģikas spriežot, visvaldītis pozitīvi vērtētu arī Latgales novada vai vismaz kādas tā daļas pārkrievoto vietējo iedzīvotāju un iepludināto okupantu izteikto vēlmi atdalīties no Latvijas un pievienoties Krievijai vai Baltkrievijai. Jāatzīmē arī, ka, vēl nebūdams deputāts, lāčukiņš savās publikācijās ir nosodījis Čečenu Tautas Varoni Šamilu Basajevu par, lācēna uztverē, „teroristisko” darbību un izteicis apgalvojumu, ka šī krietnā karavīra došanās palīgā ticības brāļiem Dagestānā esot izraisījusi 2.Čečenijas karu. Nu pilnīga putina retorika, ne ko pielikt, ne atņemt!
Līdztekus visai „jocīgajiem” politiska rakstura balsojumiem jāatzīmē lācīša paviršā un reizēm neadekvātā uzvedība svarīgās dzīve situācijās, ko var, protams, skaidrot ar viņa lielo vecumu un tam līdzi gandrīz neizbēgami sekojošajām garīga rakstura veselības problēmām. Jau agrāk šis cilvēks pats bija atzinies, ka viņa nervu sistēma esot visai nestabila, ka tieši šī iemesla dēļ viņš esot pārcēlies no lielpilsētas uz laukiem, jo baidījies, ka dzīvodams Rīgā, varot sajukt prātā. Tomēr laikam arī šis faktors nav īsti palīdzējis atrisināt viņam piemītošo kaiti. Kā citādi lai izskaidro viņa neierašanos uz tiesas sēdi, kurā viņu bija apsūdzējis nelietīgais okupants kabanovs, jo, kā viņš pats vēlāk skaidroja, esot aizmirsis laiku, cikos tad īsti viņam tiesas sēdē esot bijis jābūt (!!! – A.G.). Kā smejies, jāpriecājas, ka viņš vispār atcerējās, kur viņam ir jābrauc – uz tiesu, nevis uz vizīti pie nervu daktera! Bet, nopietni runājot, cilvēks, kurš atrodas tādā cienījamā statusā kā Saeimas deputāts, lai cik gadus vecs arī būtu, vienkārši NEDRĪKST aizmirst šādas lietas! Tā ir viņa problēma, kā piespiest sevi tās atcerēties, lai raksta sev uz rokām, uz pieres, uz dzīvokļa trimo spoguļa…, bet kļūdīties viņam tādās reizēs nav tiesību! Un, ja plenārsēdes laikā uznāk snaudiens, tad jāpalūdz kaimiņam, lai ik pēc 5 minūtēm viņam iekniebj sānā un tādejādi pamodina. Ja viņš tomēr nespēj tikt ar sevi galā, lai godprātīgi to atzīst, noliek Saeimas deputāta mandātu un, drošs paliek drošs, palūdz sevi atzīt par rīcībnespējīgu un iecelt sev aizbildni. Pie lāčuka dīvainībām vēl der atzīmēt viņa bieži izteikto apgalvojumu, ka viņš negribot saukt pašreizējos varturus par nodevējiem, jo neesot pārliecināts, ka viņi apzināti vēlot tautai ļaunu, turklāt viņu ietekme no ārvalstīm arī neesot pierādāma. Nu kā te atkal lai neatceras anekdoti par naivu vīru, kurš atnācis mājās un ieraudzījis sievai blakus gultā svešu vīrieti, stāsta vēlāk savam draugam, ka tas VARBŪT esot sievas mīļākais, jo pašu mīlēšanās faktu viņš tak redzējis neesot… Tā, lūk, līdzīgi ir arī ar visvaldi lāci! Var jau būt, ka fiziskā veselība viņam tiešām vēl ir apskaužami laba, bet par garīgo vismaz man ir nopietns pamats bažīties… Turklāt, kā jau iepriekš minēju, viņš ir visai gļēvs tips, kam tālu no Īsta Patriota statusa!
Taču tagad liksim mierā personības un paanalizēsim vēlēšanu programmu, ar ko startē uz 10.Saeimu tā dēvētā „Nacionālā apvienība”! Protams, ne vārda tur nav par dekolonizāciju (apgalvojumu – strādāsim, lai aizbrauktu nelojāli sveštautieši – vismaz es par atklātu aicinājumu uz to neuzskatu), par izstāšanos no ES (raivīša draugs un tagadējais saraksta biedrs jānis sils savulaik deva tiešām lielu ieguldījumu cīņā pret Latvijas atrašanos šai cionistu-masonu impērijā, bet nu šķiet, ka ir ar to samierinājies; viņš arī ir atteicies no strikti sludinātā principa nekandidēt L(ps)R visu veidu vēlēšanās, tiklīdz kā sajuta reālu iespēju pārvarēt procentu barjeru un tiešām iekļūt parlamentā. Savukārt tēbisti vienmēr ir bijuši sajūsmā par šo veidojumu un apzināti virzījuši Latviju uz dalību tajā), par nepieciešamību piešķirt pirmtiesības Latviešiem Latvijā. Šādas lietas programmas autori acīmredzot neuzskata ne par svarīgām, ne arī par reāli dzīvē īstenojamām. Toties viņi gan sola „nostiprināt latviešu valodas lomu, īpaši plašsaziņas līdzekļos un komercdarbībā”. Kā tas reāli panākams, neveicot dekolonizāciju un neatgūstot Latvijas neatkarību ārpus ES, laikam viņiem vien ir zināms. Liekulīgi skan solījumi „rūpēties par [jau praktiski izmirušās – A.G.] līvu valodas saglabāšanu”, tāpat kontekstā ar labi zināmā separātista un Latviešu nācijas šķeltnieka mareka gabriša kandidēšanu no attiecīgā saraksta jālasa apgalvojums par „latgaliešu kultūras un latviešu valodas izlokšņu bagātības saglabāšanu”. Valsts apmaksāta izglītība būšot tikai valsts valodā - maz ticams, ka to varētu realizēt, turklāt par šī faktora ēnas pusēm esmu jau rakstījis http://klab.lv/users/aivars_666/13775.html. Tāpat neuzskatu, ka izvēloties par svešvalodām skolās tikai ES oficiālās valodas, mēs atvieglosim Latviešu stāvokli Latvijā un veicināsim dekolonizāciju, par to savukārt esmu rakstījis http://klab.lv/~aivars_666/55694.html. Solījums panākt, ka apkalpojošajā sfērā darbā pieņemšot cilvēkus arī bez krievu valodas zināšanām skan skaisti, taču nav reāli īstenojams okupantu pārpilnajā ES guberņvalstelē, par kādu ir kļuvusi Latvija, turklāt nav skaidrs, kā tad būs ar citām svešvalodām, piemēram, angļu – tās tad drīkstēs pieprasīt zināt obligāti? Kā tas savienojams ar, piemēram, gabriša apgalvojumu, ka jebkurš okupants viņa uztverē esot vienādi slikts? Tālāk – visai divdomīgi skan apgalvojums, ka ikvienam latvietim būšot tiesības uz Latvijas pilsonību. Arī patlaban jebkurš cilvēks, pat būdams ar dzeltenu vai melnu ādas krāsu un neprazdams pateikt latviski pat „Labdien!”, var automātiski kļūt par Latvijas pilsoni, ja vien spēj uzrādīt dokumentu, kurā viņam nez kādā veidā gadījies ieraksts „tautība – latvietis”. Vienīgais nosacījums ir, lai šā cilvēka dzīvesvieta būtu Latvija. Acīmredzot „nacionālajai” apvienībai ar to ir par maz, un tā grib, lai šādas tiesības iegūst arī tie nožēlojamie cilvēciņi, kas gadu desmitiem jau dzīvo ārpus Latvijas un Latvijas pilsonībai nav vēlējušies pieteikties, kad bija tāda iespēja, vai pat tīšuprāt ir no tās atteikušies. Nu tiešām, vienreizēji „patriotiska” rīcība! Smieklīgi skan arī solījumi tautiešiem svešumā nodrošināt informāciju no tēvzemes laikā, kad pastāv internets un satelīttelevīzija, kas to tāpat jau pilnībā nodrošina visiem, kas vēlas tādu saņemt.
„NA” atcelšot grozījumus Imigrācijas likumā par labu viltus investoriem – teicami, bet ar kā palīdzību to izdarīs? Vai ar tās pašas „Vienotības”, kura atteicās pievienot savus parakstus referenduma organizēšanai šajā jautājumā, tomēr tas netraucēja pašreizējās „NA” biedrus bezmaz uz ceļiem lūgties paņemt viņus „Vienotības” sarakstā, savu labo nodomu apliecināšanai pat pēkšņi nolemjot sarīkot talku žīdu kapu uzkopšanā? Stingri ierobežot trešo valstu pilsoņu imigrāciju – skaisti, bet nereāli, ES sastāvā atrodoties. Cīnīties par Latvijas attālināšanos no Krievijas ietekmes zonas arī ir pareizi, taču muļķīgi būtu cerēt to izdarīt ar t.s. „Rietumu civilizācijas” palīdzību (domājot ar to laikam ES), kas pati jo dienas, jo vairāk tuvinās Krievijai.
„Stiprināsim valsts aizsardzību, <…> sekmējot NATO militāro klātbūtni valstī”. Lai pajautā šī saraksta veidotāji tā dalībniekam, nu jau bijušajam ASV armijas virsniekam Konstantīnam Pupuram (starp citu, uzskatu, ka šis cilvēks piekrita kandidēt no viltuspatriotu saraksta tādēļ, ka, ilgi dzīvodams ārpus Latvijas, neapzinājās viņu patieso būtību), kāda būs NATO reakcija Krievijas uzbrukuma gadījumā? Viņš to jau ir skaidri izteicis pirms pusotra gada sniegtajā intervijā avīzei „DDD”: „Neceriet, ka ASV jums nāks palīgā, gadījumā, ka Krievija militāri uzbruks!”. Un to saka cilvēks, kas labi pazīst NATO sistēmu „no iekšienes”. Jāskatās patiesībai acīs un jāsaprot, ka militāra konflikta gadījumā ar Krieviju latvieši, tāpat kā čečeni un gruzīni, varēs paļauties tikai paši uz saviem spēkiem, bet „NA” to negrib atzīt!
Varētu vēl daudz rakstīt par tukšiem, demagoģiskiem solījumiem pārpilno „NA” priekšvēlēšanu programmu, tomēr neuzskatu to par lietderīgu nodarbi. Pievērsīšos pēdīgi vēl sadaļā par pensionāriem dotajām garantijām, ka pēc pensijas saņēmēja nāves daļu fondētās pensijas turpināšot saņemt viņa laulātais. Jājautā, no kādiem līdzekļiem raivītis&Co domā apmaksāt šādu dāsnu dāvanu, ņemot vērā, ka mūsu valsts budžetam būs jāturpina maksāt pensijas arī okupantiem, turklāt ne tikai par Latvijā, bet arī ārvalstīs (konkrēti Krievijā) nostrādātajiem gadiem? Šo likuma normu „nacionālistu” saraksta pārstāvji laikam par netaisnu neuzskata, jo ne ar pušplēstu vārdu neieminas par tās atcelšanas nepieciešamību.
Lūk, tāds būtu mans ieskats tā dēvētās Nacionālās apvienības personālijās un priekšvēlēšanu programmā! Spriediet tad nu paši, dārgie tautieši, vai vērts saprātīgam Latvietim lauzīt kājas, ejot uz iecirkni par šādu partiju balsot, un tad kārtējo reizi drīzumā konstatēt, ka tā nav attaisnojusi uz viņu liktās cerības. Saprotu, ka nekas tā nesadusmo, kā vistīrākās patiesības paušana, tādēļ nešaubos par jaunām dubļu un samazgu straumēm, kas tiks izlietas pār mani no raivīša komandas puses par to, ka viņus pilnībā atmaskoju, taču mani šis fakts nebaida. Tiem, kas grib un vēlas saprast, varu tikai piemetināt, ka vienīgais faktors, kas lika man rakstīt šo publikāciju, bija mana Latvieša Sirdsapziņa, un vienīgais ieguvums no tā tapšanas man ir morālais gandarījums, ka tautai nu būs iespēja uzzināt patiesību. Neskumstiet, tautieši, būs atkal jaunas Saeimas vēlēšanas, iespējams, ka pat ātrāk kā pēc 4 gadiem, cerams, ka tajās mums būs atkal par ko balsot. Bet pagaidām lai vien paspēlējas raivītis ar drauģeļiem savā smilšukastē!
PAR PATIESI NEATKARĪGU LATVIEŠU LATVIJAS VALSTI ĪSTENU PATRIOTU VADĪBĀ CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
19.08.2010. Aivars Gedroics |
|
|