KAS IR MŪSU KAŖAVĪRI IRĀKĀ –
ATBRĪVOTĀJI VAI OKUPANTI ???
Novembris ir tas mēnesis, kuŗā pieminam tos, kas ir krituši cīņās par Latvijas brīvību, kā arī izvērtējam šodienas situāciju – lamājam gļēvuļus, slavinām drosmīgos patriotus. Runājot par pēdējiem, parasti no mūsu varturu mutes izskan cildinājuma vārdi Latvijas kaŗavīriem, kas piedalās t.s. miera uzturēšanas operācijās ārzemēs. Arī nacionālistu vairākums parasti bez iebildumiem uzņem šo propagandu, un tikai retais aizdomājas - ar ko tie mūsu kaŗavīri ārzemēs nodarbojas un, kas viņi vispār tur ir?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, ņemsim par piemēru kaut vai situāciju Irākā. Lai nu kāds būtu S.Huseins, tomēr savā amatā viņš tika ievēlēts demokrātiskā ceļā un irākiešu tautas vairākums ar viņa politiku bija apmierināts – tā es spriežu, ņemot vērā, ka viņa valdīšanas laikā netika novērotas ne miermīlīgas, ne vardarbīgas tautiešu protesta akcijas. Arī citām valstīm pēdējo 12 gadu laikā Irāka nebija uzbrukusi. Neskatoties uz iepriekš minēto, ASV patvaļīgi, bez ANO mandāta, iebruka neatkarīgās Irākas teritorijā, gāza tur likumīgo valsts varu, nodibināja okupācijas režīmu. Kā iemesls šādām izdarībām tika minēts it kā Huseina rīcībā esošais bioloģisko un ķīmisko ieroču krājums (interesanti, kāpēc gan dažām valstīm, piemēram, ASV, Krievijai, Ķīnai, ir tiesības turēt šāda veida ieročus, bet citām – nē?), kas gan izrādījās vistīrākais blefs – lai kā ASV okupantu ieroču eksperti meklēja, tā arī inespēja to atrast. Irākas kaŗa patiesais iemesls bija tikai un vienīgi ekonomisks – ASV kāroja pēc Irākas naftas, ko Huseins nebija ar mieru pārdot par sviestmaizes cenu. Nu, kad Irāka bija okupēta, vajadzēja atrast cilvēku, ka piekristu uzturēt tajā kārtību, proti turēt bezierunu paklausībā vietējos aborigēnus (lai, pasarg’ Dievs, nesadomā sacelties!), apsargāt okupantu rīcībā nonākušās irākiešu tautas materiālās vērtības…utt. Uzņemties šādu sargsuņa lomu tika piedāvāts jaunajām NATO dalībvalstīm (t.sk., Latvijai), un mūsu varturi uz to atbildēja: Prieks censties! Kā par brīnumu, riskēt ar savu dzīvību labprātīgi pieteicās pāri par 100 Latvijas puišu un nu jau labu laiku tie atrodas Irākā.
Dažs labs varbūt iebildīs, ka palīdzēt kaimiņu tautām ir svēta lieta, un principā es tam, protams, piekrītu, taču šajā gadījumā jau pēc būtības nenotiek palīdzēšana, bet gan tieša piedalīšanās okupācijas procesā. Iesaistoties ASV sargsuņu lomā, Latvijas kaŗavīri faktiski ir kļuvuši par tādiem pat Irākas okupantiem, kā amerikāņi, un irākiešu Patriotu ne tikai tiesības, bet arī pienākums ir šaut viņiem virsū (slikts tas irākietis, kuŗš to nedara) ! Ja kāds latvietis tiešām grib sniegt internacionālo palīdzību irākiešu tautai, tad viņam tieši otrādi – vajadzētu iestāties Huseina aizstāvju rindās, kas cīnās pret ASV okupāciju. Latvieši, neticiet oficiālajai varturu propogandai par to, kāds briesmonis esot Huseins! Tādas pat pasakas, kā šobrīd par Huseinu, savulaik PSRS stāstīja par tās gāzto Afganistānas prezidentu, tāpat arī 1940.gadā Staļina propagandisti klārēja padomju tautai, cik svētīgs darbs esot bijusi Baltijas valstu atbrīvošana no diktatoriskā režīma. Ne vienā, ne otrā, ne trešā gadījumā tauta šādu atbrīvošanu un brālīgo palīdzību nelūdza!
Viens otrs var iebilst, ka Latvijas kaŗavīru Irākā nemaz tik daudz neesot – tikai 140, kas esot nieks, salīdzinot ar ASV tūkstošiem. Tam gan var piekrist tikai daļēji, jo, rēķinot proporcionāli attiecībā pret valstī esošo iedzīvotāju skaitu, šis skaitlis nemaz tik mazs nav. Turklāt, ne jau skaits ir galvenais! Pat, ja Irākā atrastos tikai viens vienīgs Latvijas kareivis ASV sargsuņa lomā, mūsu valsts tik un tā būtu sevi neglābjami apkaunojusi ar piedalīšanos suverēnas valsts okupācijas un tai sekojošas izlaupīšanas procesā!
Te atkal var iebilst, ka Latvijai esot izdevīgi draudzēties ar ASV, ka tas nākotnē varētu mums pozitīvi atmaksāties, piemēram, Krievijas draudu gadījumā. Šādai nostājai es atkal nekādā ziņā nevaru piekrist! Pirmkārt, no morāles viedokļa, nav pieļaujams būvēt savu laimi uz citas tautas nelaimes! Atcerēsimies, kā, savulaik, arī daudzas Eiropas valstis, domājot tikai un vienīgi par savu personīgo izdevīgumu un, nevēloties kaitināt Austrumu lāci, neiejaucās un pat atbalstīja Baltijas valstu okupāciju un aneksiju. Otrkārt, nav nekāda pamata domāt, ka ASV varētu mūs aizstāvēt pret Krieviju! Šo divu lielvalstu starpā, kā zināms, patlaban valda medus mēnesis un viens otrs amerikāņu valstsvīrs pat visā nopietnībā kaļ plānus par Krievijas uzņemšanu NATO! Atcerēsimies, kā ASV mūs 2.Pasaules kaŗa laikā nodeva Teherānā, Jaltā un Potsdamā! Arī tagad nebūs citādi! Patlaban gan Amerika priecājas, redzot mūsu centību Irākas pāraudzināšanā, bet, kad šī palīdzība vairs nebūs vajadzīga, mūs, tautas valodā runājot, pasūtīs bekot (līdzīgi, kā izmet savas funkcijas izpildījušu prezervatīvu)! Savukārt, Austrumu islamticīgās valstis gan mūsu agresiju Irākā atcerēsies un to nepiedos!
Vispār, tas ir ļoti dīvaini, ka reti kuŗš Latviešu nacionālists nejūt līdzi Čečenijai un nenosoda krievu rīcību tajā, taču attiecībā uz Irāku nez kāpēc ieņem pilnīgi pretēju nostāju, lai gan ASV izdarības Irākā līdzinās Krievijas izdarībām Čečenijā kā divas ūdens piles! Vai tiešām mēs arvien vēl ticam “labajam” un “taisnīgajam” tēvocim Semam? Vai nesaprotam, ka ASV imperiālisms ne ar ko neatšķiras no Krievijas (PSRS) imperiālisma? Vai maz vēl no šīm abām lielvarām esam uzklausījuši pārmetumus par netaisnīgu izturēšanos pret minoritātēm?
Ja mēs gribam lūgt starptautiskajai sabiedrībai palīdzību Latvijas atbrīvošanā no okupantiem, mums pirmām kārtām būtu pašiem jāizbeidz okupēt citas valstis! Citādi mums nav nekādu morālu tiesību sūdzēties par mūsu valsts okupāciju!
Latvieši, paturiet vienmēr prātā sentēvu parunu:
“Nedari citiem to, ko negribi, lai citi darītu tev!” !
20.11.2003.
AIVARS GEDROICS,
fonda Latvietis biedrs,
LNF atbalstītājs |
|
|