Vēlreiz par robežlīgumu un Abrenes jautājumu
Sabiedrības vidū bieži vien dzirdami diametriāli pretēji viedokļi par to, kā tad būtu jārīkojas attiecībā uz robežlīguma parakstīšanu ar Krieviju. Viena daļa, kurā lauvas tiesu sastāda kosmopolītiskie deģenerāti, apgalvo, ka līgums esot jāparaksta pēc iespējas ātrāk uz jebkuriem nosacījumiem un tā esot briesmīga traģēdija, ka šī līguma parakstīšana tagad “atbīdīta” uz nezināmu laiku. Protams, pārliecināt izteiktus krievmīļus es nemaz netaisos un tas nav šī raksta uzdevums. Gribu vērsties pie tiem it kā patriotiskiem latviešiem, kuri spriež apmēram šādi: “Nu jā, žēl jau ir tās Abrenes, bet, ja mēs to līgumu parakstītu, mēs beidzot būtu drošībā no krievu lāča”. Te nu man jāatbild: “Pilnīgi pretēji, dārgie tautieši!”. Jo kāpēc ES ir vajadzīgs, lai katrai tās satelītvalstelei būtu parakstīts un ratificēts robežlīgums ar Krieviju? Īsi un skaidri – lai ES un KF starpā tiktu noslēgts bezvīzu režīms! ES varturi to nemaz neslēpj un, katrs, kas seko politiskajiem procesiem Latvijā un ārvalstīs, sen jau par šo faktu ir informēts. Tātad, tiklīdz starp Latviju un Krieviju, kā arī Igauniju un Krieviju tiks juridiski galīgi noformēta robeža, uzreiz mūsu zemē atkal gāzīsies kārtējie maišelnieku bari no brālīgajiem Austrumiem! Vai tiešām mēs to gribam? Vai atkal ilgojamies pēc jaunas migrantu plūsmas? Vai tad mums nepietiek ar to, ka Latvijā praktiski var iebraukt un neierobežoti ilgi uzturēties jebkurš laimes meklētājs no ES? Esmu pārliecināts, ka katrs savu tautu mīlošs Latvietis uz to atbildēs: “Nē, negribam gan!”. Un, ja jau tā, tad mums visiem spēkiem jācīnās pret robežlīguma noslēgšanu ar Krieviju jebkura variantā! Tas šobrīd mums ir kategoriski nepieņemams, jo automātiski nozīmēs robežas atvēršanu Austrumu virzienā. Un ir tikai apsveicami, ka mūsu varturiem – nožēlojamajiem eirolīdējiem – neizdevās parakstīt šo kaunpilno nodevības līgumu šā gada 9.maijā, kā tas sākotnēji tika iecerēts. Jācer, ka šis līgums vispār netiks noslēgts tik ilgi, kamēr Latvija neatgūs savu valstisko neatkarību un turpinās būt beztiesīga ES kolonija. Tikai tad, kad paši būsim tiesīgi lemt, ar ko mums slēgt vai neslēgt bezvīzu režīmu, varēsim atgriezties pie šī jautājuma.
Tagad attiecībā par Abreni un tās (ne)vajadzību Latvijai un Latviešu tautai. Gadās jau nereti dzirdēt pārgudrus spriedelējumus par to, ka mums tikai traucēšot tā nolaistā čuhņa, kurā ir pilns ar krieviem un tikpat kā vairs neviena latvieša. Taču, ja mēs spriežam analogi, tad nākamais solis būtu atteikties no Daugavpils, tad visas Latgales un, visbeidzot, arī Rīgas, jo pēdējā, kā zināms, joprojām Latvieši nav vairākumā. Tā teikt, atstāsim sev šauru zemes strēlīti gar Dzintara jūru un gan jau kaut kā tajā visi draudzīgi saspiedīsimies. Tomēr naivi būtu cerēt, ka Austrumu okupanti tādā gadījumā liktu mūs mierā. Viņi turpinātu mākties mums virsū, līdz, Žirinovska vārdiem runājot, piespiestu mūs “peldus doties uz Zviedriju”. Jebkura piekāpšanās no mūsu puses taču tiek uztverta kā gļēvuma pazīme un signāls turpināt žmiegt nost labusus-pidarasus, lai netraucē krievu cilvēkiem “brīvu pieeju Baltijas jūrai” Simtiem Latvju tautas labāko dēlu 1920.gadā ir lējuši savas asinis par Abrenes novada atkarošanu ne jau tādēļ, lai mēs to tagad vieglu roku uzdāvinātu draudzīgajam kaimiņam. Protams, pašlaik mums nav iespējas militārā ceļā atgūt mums likumīgi piederošo Latvijas zemi, taču mums gan ir iespējas nekad nepiekrist šīs joprojām okupētās un anektētās teritorijas pašreizējā juridiskā statusa leģitimācijai. Mēs nezinām, kāda būs situācija Krievijā pēc 50, pēc 100 gadiem. Varbūt tā sabruks un atgriezīsies sākotnējās 13.gadsimta robežās. Tiem, kas par šo iespēju smejas, atgādināšu, ka pirms 20 gadiem tāpat daudzi smējās par tiem, kas uzdrošinājās pareģot drīzumā gaidāmo nesatricināmās PSRS izjukšanu. Jebkurā gadījumā mums vienmēr jāsaglabā iespēja ja ne pašiem, tad mūsu bērniem un mazbērniem pieprasīt Krievijai atdot nelikumīgi nolaupīto teritoriju. Un, protams, līdz ar zemes atdošanu kategoriski jāpieprasa arī izvākt visus okupācijas laikā Abrenes rajonā iepludinātos kolonistus un viņu pēcnācējus. Palikt tur drīkstēs tikai tie, kas tur dzīvoja Latvijas 1.brīvvalsts laikā un viņu pēcteči. Protams, daudzi no viņiem būs pārkrievojušies un negribēs dzīvot Latviskā Latvijā. Mēs viņus neturēsim, taisni otrādi – jo vairāk izbrauks, jo labāk! Nekāda nelaime nebūs, ja šis novads vispār iztukšosies. Atradīsies gana Latviešu, kas gribēs tur dzīvot un strādāt. Abrenes novads ir ļoti bagāts ar mežiem – mūsu zaļo zeltu, kas pašreizējā Latvijas teritorijā tiek nesaudzīgi izcirsti. Domāju, ka tieši tur varētu uzcelt modernu celulozes rūpnīcu – protams, Latvijas valstij. Nevis ārzemju masonu naudas maisiem piederošu. Rodoties kravu pārvadājumiem, kļūtu finansiāli izdevīgi atjaunot dzelzceļu šai virzienā. Arī tranzītkravas no Pēterburgas daudz izdevīgāk būtu transportēt caur Abreni, nevis Rēzekni, jo krietni samazinātos nobraucamā ceļa garums. Vārdu sakot, ja Latvijā pie varas būtu valdība, kurai tiešām rūpētu mūsu valsts ekonomikas attīstība, tās darbībai Abrenes rajonā pavērtos ļoti plašas iespējas. Tai pašai Krievijai pieder desmitiem salu, kurās praktiski neviens nedzīvo un arī nenotiek tikpat kā nekāda ekonomiskā attīstība, taču tā pat dzirdēt negrib par iespēju pārdot kādu no tām, piemēram, Japānai. Un vai Kuriļu salas tiešām būtu vērtīgākas par Abreni? Noteikti nē, taču japāņi ciena savu zemi, savu tautu un tās vēsturisko mantojumu, tāpēc nekad labprātīgi nepiekritīs atdot tās teritoriju Krievijai. Arī mums jābūt ne mazāk patriotiskiem par japāņiem. A.Kalvīša valdība jau gandrīz uzdāvināja Abreni Krievijai un tikai tautas protesti šo noziedzīgo procesu uz laiku ir iesaldējuši. Nu mūsu varturi grib izspiest indulgenci no Satversmes tiesas šai nelietīgajai rīcībai. Latvju Patrioti, esiet modri! Nepieļaujiet mūsu asinīm slacītās zemes izdaļāšanu! Kāds Krievijas varturis reiz teica: “Tā valdība, kas piekritīs atdot kādam Pitalovu (to pašu Abreni – A.G.), tūlīt pat tiks gāzta tautas dusmu rezultātā!”. Atliek vienīgi novēlēt, lai tieši tas pats notiek arī ar Latvijas kangaru valdību, ja tā sadūšosies uz šo nekrietnību!
CIŅAI SVEIKS !!! Aivars Gedroics
22.07.2005. |
|
|