Normāla cilvēciska aizsargreakcija. Man kaimiņienei fāteris bija dzērumā griezis vēnas. Viņa atskrēja pie manis, jo telefons bija dziļākajā istabā un viņai bija bail iet vienai garām asins peļķei, lai izsauktu ātros. Man arī ļoti negribējās tur iet kopā ar viņu, pirmais, kas man iešāvās prātā, es pateicu, ka paskaties, es tak esmu mājas drēbēs, nekur nevaru iet. Viņa uz mani paskatījās kā uz debīlu un teica, ka viņš tur noasiņo, a tu tagad uztraucies, ko mugurā uzvilkt?
Otrs gadījums bija, kad mamma salauza roku nokrītot no barikādes, kad kāra aizkarus. Nācās uzzināt, ka varonīga palīdzēšana pat tuvam cilvēkam, kas nokļuvis nelaimē, nav ierakstīts manā būtībā, bet nāk ar lielu piespiešanos. Svešam cilvēkam nervu lēkmi kupēt es arī nejustos kompitenta un laikam uz pirmo frontes līniju nerautos.