šodiena pavadīta lieliski, pie mammas un citiem zvēriem ciemā, vērojot, kā mamma izkarina visādus plikus ziemassvētku eņģeļus,
bet patēvs lūr uz šiem eņģeļiem ar nievīgām acīm, bet patēvam nav tiesību nekā nosodoši lūrēt, kur nu vēl izteikties,
jo pavisam nesen viņš aizgāja uz veikalu ar suni kopā, bet atnāca mājās bez suņa un samulsa, kad mamma apjautājās, kur suns. (mūsu vecā franču buldodziene, protams, palikusi piesieta pie veikala, kamēr patēvs mierīgi aizsoļo caur otrām veikala durvīm mājās.)
pie tam tā notiek jau otro reizi.


mīļākais šodienas stāsts gan ir par to, kā mana mamma pļāpājusi pa telefonu ar manu tēti, pie viena pasūdzoties, ka es nemitīgi zaudējot cimdus.
(piebildīšu, ka 2dien man paliek 23 gadi un es jau 3 gadus nedzīvoju kopā ar visādiem radgabaliem,)
tētis iesaka, ka man vajagot piesiet to striķīti pie cimdiem, kas izvelkās caur mēteļa rokām, nu, kā maziem bērniem pavisam.
mamma atbild, ka tas nelīdzēšot. es pazaudēšot ar visu mēteli.

nu, vai tie abi nav sivēni? šitā izrunāties par personīgo atvasi!