īss izbraukums uz pāķiem nedēļas vidū - tieši tas, kas nepieciešams izkaltušai dvēselei.
kaut vai kopistiski ar anglieti, skotu, portugāli un pillu busiņu filmēšanas aparatūras, medījot emigrējušo pārpaliekas radinieku izskatā visnotaļ fascinējošajos latgales plašumos.

bet 15. trolejbusā ceļojot uz mājām (kas noteikti labākas par hoteli 'garden', kaut ne man tik mīkstas gultas, ne tik futūristiskas dušas) atkal nonācu pie smagām sociāla rakstura pārdomām - kālab pastāv vīri, kas uzskata par savu pienākumu iesēsties beņķī un tad izplest kājas pēc iespējas plašāk, gandrīz nonākot līdz špagatas cienīgam atvērumam?
vai viņi vēlas izlepoties ar savām vīrišķajām varenībām - sak', man tāds kāts izaudzēts, ka i kājas kopā salikt nevaru?..
un blakussēdošajiem, dziļā cieņā pret viņa lieliskajām Dieva dāvanām, jāieraujas pašā pakšķītī, vēlams neizlietojot vairāk par trešdaļu sēžamās platības.