mētājot jokus, cilvēks ārkārtīgi piekūst un tad vajag atpūsties no joku mētāšanas.
braucot uz laukiem pie karlīnas, ar edgaru un kristapu smējāmies bez mitas. principā smējos pat tā, ka gan vilcienā, gan autobusā cilvēki uz mani pārmetoši un nīgri lūkojās.
braucot atpakaļ smiekli nešķindēja un uz mums lūkojās tikai ļoti nepieklājīga meitene, no kuras man šķita, ka izkāpjot jāatvadās, jo mūsu sarunā viņa piedalījās ārkārtīgi cītīgi - ar sirdi, dvēseli un acīm.

satiekoties vakarā ar edgaru, kristapu un eu, šķita, ka atkal iespējams mētāt jokus, tomēr mazliet paplakuši tie joki bija, no 20iem līdz 5iem rītā pavīdēja tikai daži īstie joki, no kuriem jāsmejas skaļi un paniski.

tagad saņemšos un šovakar atkal mētāšu jokus un smiešos. jo laikam jau atkal pienācis laiks jokiem kļūt sulīgiem.