| |
[Oct. 25th, 2005|04:04 pm] |
Gada laikā divas reizes palielinājies to Dānijas karavīru skaits, kas no dienesta Irākā atgriežas ar psiholoģiskām problēmām (..) 12% no 488 karavīriem, kas 2004. gada augustā tika nosūtīti uz Irāku, pēc atgriešanās mājās novērotas psiholoģiskas dabas problēmas (..) Karavīri pieprasījuši uzlabot apstākļus Irākā un samazināt sešu mēnešu dienesta periodu. «Ilgā prombūtne ietekmē viņu ģimenes dzīvi. Īpaši Irākā, kur misija ir smaga. Karavīram palikšana tik ilgi šajā apvidū rada spriedzi,» sacīja Konsteblu un kaprāļu asociācijas vadītājs Flemings Nīlsens.
No šejienes.
Ko lai saka.. No vienas puses, tas ir labi, ja par karavīriem rūpējas. No otras puses, vai nav tā kā bik par traku? Piemēram, vai karavīram ir morālas tiesības sūdzēties par to, ka dienests "ietekmē ģimenes dzīvi"? Vai tad viņam nav zināmi pienākumi attiecībā uz pavēļu pildīšanu, un vai viņš nav apzinājies šos pienākumus, uzsākot dienestu armijā?
Ziņu materiāli nav labākais avots, no kā veidot priekšstatu par realitāti, taču man sāk rasties aizdomas, ka Eiropa ir palikusi bik pārāk soft-belly. |
|
|
