| |
[Jun. 10th, 2006|12:00 pm] |
Esmu tukšs no domas,
kur palika manas iedomas.
Es gribu justies iedvesmots,
kas ir par vainu?
Manas ēdes.
Es gribu būt iedvesmots,
kas attur mani no izpausmes.
Es gribu būt dzīvs,
kur ir manas dzīves stērbeles. |
|
|
| |
[Jun. 10th, 2006|12:03 pm] |
Es nograuzu galvu Salvadoram
un aizliku aiz auss,
lai karājas.
To redz draudzīgas ainas
un noliecas ceļos,
lai manī iemainītu atslēgas.
Es savā ķermenī izveidoju atvilktnes
un tajās glabāju vērtīgus priekšmetus.
Es ļauju sevī ienākt šai iedvesmai
un būt par atvilktņu cilvēku.
Man uz galvas ligzdu vij stabules
un nomenklatūras iešpricētas anodes. |
|
|
| |
[Jun. 10th, 2006|12:07 pm] |
Kā izveidot perfektu psihoainu,
kā vislabāk ietekmēt psihiskos attēlus.
Ko darīt ārkārtas situācijās,
kā rīkoties nelietības gadījumā.
Šie un daudzi citi jautājumi
tiek apskatīti nelietības enciklopēdijā.
Salikt pa plauktiem šīs saprašanas sekas. |
|
|
| |
[Jun. 10th, 2006|12:10 pm] |
Viduvējības svērtas un daiļskanības neierobežotas.
Man neinteresē Biedri kā cilvēki,
tikai norādes, ko tie var sniegt.
Es negribu nevienam neko pajautāt,
tikai labi, ka viņi ir.
Pārējo es visu pats
un dzeloņstieples kniebt.
Lai laba raža rudenī
un nabas saite niez. |
|
|
| |
[Jun. 10th, 2006|12:45 pm] |
Es došos iekšā džungļos
pie Amazones šamaņiem
un nodošu kārtīgi pa bungām.
Sāpīgi,
ka viņi izcērt lietusmežus,
lai mēs varētu dzīvot
pārticībā.
Kā tas ir saistīts.
Es daudz ēdu burgerus
un tas mani ietekmē ievērojami.
Es sen neesmu bijis lielajā kanjonā
pie gariem,
lai pakonsultētos par ēdamām lietām.
Es pastaigājos pa Centrāltirgu
un lasu baraviku galviņas,
beta-karotīnu un zilenes.
Ja pasaule sajūk prātā,
es to atrodu atkal
Limbažu pienā,
nopriecājos
un nolieku vietā. |
|
|
| |
[Jun. 10th, 2006|12:51 pm] |
Mums visiem ir savi mamuti stāstāmi.
Es šodien mazliet te pasēdēšu
un uzaudzēšu kuprīti.
Bet to darīt man ļaus
zināšanu bagāža,
ko aizvietos ar lielajiem
masturbatoriem
un citiem ielikteņiem. |
|
|
| |
[Jun. 10th, 2006|12:54 pm] |
Man ir jāieiet atpakaļ sliedēs,
lai būtu labs cilvēks.
To sakot,
es iemantoju jūsu aprobežotību
un dalu savu pieejamību. |
|
|
| |
[Jun. 10th, 2006|12:56 pm] |
Manas ūsas
jūsu auglīgās uzacis plēš.
To atkarības mēģinājumi
un liedaga vairogi,
laukstrādnieki
un taifūna barikādes.
Noliec galvu par zemu,
aizliecies aiz plīts.
Nokrīt gaisā metronoma stabi
un aukslējas trīc.
Manas ausis tevī klausās
galvaskausa mušpapīrs.
Laika robi mani vajā,
tie ir tik īsi,
ka tos atcerēties nejaudāsi
ne brīdi. |
|
|
| |
[Jun. 10th, 2006|01:05 pm] |
Tas nav joks,
tas ir operas spoks,
teica Trencis,
novilka žaketi
un izgludināja tās decibelus pa ledus virsmu.
Es esmu apoloģēts!
viņš kliedza
un viņa balss iesprūda
ziemai kaklā.
Es esmu antromorfs!
viņs blēja
un ar to beidzās pasaka. |
|
|
| |
[Jun. 10th, 2006|01:13 pm] |
To nespēja pārdzīvot pat tētis,
lai gan bija atlētisks tētis.
Pirkšu papīru ar laumiņu galvām
un lidojošām, čiepstošām spalvām.
Mani auskaru aizkari ielīksmo vēju,
kamēr sodrējus sēju.
Man vajag paņemt un izrakņāt
spilgtāko gaismu,
to, kurai nespēju paredzēt beigas.
Tu mani topazi un kaulu smadzenes
aizlaistas grīstē,
es dekonstruēju mēbeles.
Mani iedrošina tavi stāsti,
to nekrofilais un baisais naids.
Kā bībele ir sadalīta mantrās,
tā katram ir savas ēdes uz palodzes.
Es draudzības grāmatu aizlaidu vējā,
bībele ir pēdējais bastions ceļā uz ēdnīcu.
Es ierobežoju tavas ausmas
un dainu skapī atpazīstu pasi.
Manas ausis nomizoja tomāti,
bet tikai daļu atcerēšos rīt.
Es tauvas galvai apsienu
un naudu zeķē beru.
Beta-karotīni mani vajā
un līksmu pūderi ber vannā.
To manas dzīves atslēgu,
ko tavas dūnas klapē,
to manas sirdsmīļās un dāsnās rokas
tevi ieraksta kā pastā.
Tādas rekviēmu stabules
un daiļskanīgas ūzes,
manas augšējās ar tavām virsmām to vien dara -
dzer no krūzes.
Mauku mājā uguns deg,
pagaidi vēl brīdi.
Laimdota jau pienu nes
sajauktu ar sulu.
Tas patīk mūsu strādniekiem,
tie vietu savā vietā redz.
Bet tikai nelikumīgais Antons
patiesību rakstu galā redz. |
|
|
| |
[Jun. 10th, 2006|11:42 pm] |
Aizliedzošais signāls,
ko sastopu tevī,
noper mani zilu
un sadod rokās ziedus.
Tas augšup iet
pa stabules stīgām
un nolažo visu lieko.
Atdod man savas austersēnes
un atdodies pats,
tikai nedari tā vairākkārtīgi,
smaganas mutautā triec.
Es gribētu būt behemots
un daiļavas ēst dzīvas,
un noliekties pie cērmēm vezumā,
lai varu apskatīt
savus bērnības dienestus,
aukstas liesmas uzplaiksnī.
Es gribētu no tevis bērnu
augstu kalnos iedēstīt,
kur gaišākās no rētām
gaida leikoplāksteri.
Es būšu pateicīgs un priecīgs
laika gaitu nedarīt,
tomēr manas sinepjainās rokas
lūpas skaidas neēdīs. |
|
|