|
Jun. 10th, 2006|01:13 pm |
To nespēja pārdzīvot pat tētis,
lai gan bija atlētisks tētis.
Pirkšu papīru ar laumiņu galvām
un lidojošām, čiepstošām spalvām.
Mani auskaru aizkari ielīksmo vēju,
kamēr sodrējus sēju.
Man vajag paņemt un izrakņāt
spilgtāko gaismu,
to, kurai nespēju paredzēt beigas.
Tu mani topazi un kaulu smadzenes
aizlaistas grīstē,
es dekonstruēju mēbeles.
Mani iedrošina tavi stāsti,
to nekrofilais un baisais naids.
Kā bībele ir sadalīta mantrās,
tā katram ir savas ēdes uz palodzes.
Es draudzības grāmatu aizlaidu vējā,
bībele ir pēdējais bastions ceļā uz ēdnīcu.
Es ierobežoju tavas ausmas
un dainu skapī atpazīstu pasi.
Manas ausis nomizoja tomāti,
bet tikai daļu atcerēšos rīt.
Es tauvas galvai apsienu
un naudu zeķē beru.
Beta-karotīni mani vajā
un līksmu pūderi ber vannā.
To manas dzīves atslēgu,
ko tavas dūnas klapē,
to manas sirdsmīļās un dāsnās rokas
tevi ieraksta kā pastā.
Tādas rekviēmu stabules
un daiļskanīgas ūzes,
manas augšējās ar tavām virsmām to vien dara -
dzer no krūzes.
Mauku mājā uguns deg,
pagaidi vēl brīdi.
Laimdota jau pienu nes
sajauktu ar sulu.
Tas patīk mūsu strādniekiem,
tie vietu savā vietā redz.
Bet tikai nelikumīgais Antons
patiesību rakstu galā redz. |
|