| |
[Jun. 10th, 2006|11:42 pm] |
Aizliedzošais signāls,
ko sastopu tevī,
noper mani zilu
un sadod rokās ziedus.
Tas augšup iet
pa stabules stīgām
un nolažo visu lieko.
Atdod man savas austersēnes
un atdodies pats,
tikai nedari tā vairākkārtīgi,
smaganas mutautā triec.
Es gribētu būt behemots
un daiļavas ēst dzīvas,
un noliekties pie cērmēm vezumā,
lai varu apskatīt
savus bērnības dienestus,
aukstas liesmas uzplaiksnī.
Es gribētu no tevis bērnu
augstu kalnos iedēstīt,
kur gaišākās no rētām
gaida leikoplāksteri.
Es būšu pateicīgs un priecīgs
laika gaitu nedarīt,
tomēr manas sinepjainās rokas
lūpas skaidas neēdīs. |
|
|
