aga -

10:27 am

Bija tā. Es tikai gulēju. Uz galda. Vispirms no manis uztaisīja darba kopiju. Un tad vēl backupu, ja nu gadījienā kaut kas saiet grīstē. Un tad viņš tikai skatījās un pa brīžam pieskārās. Pierei, acīm, visvairāk kājām. Un drusku iedūcās šad tad. Un tad viņš sāka stāstīt, ko redz. Un vēl viņš jautāja. Smagās lietas. Bet pajautāja tik vienkārši, ka es arī atbildēt spēju vienkārši. Un tad viņš ieguldīja manu dubultnieku manī atpakaļ. Labāku un tīrāku, nekā viņš bija sākumā.
Un tad es stāvēju viņa priekšā uz ceļiem un jutos tur ļoti mājīgi. Un atkal sāku redzēt sejas. Izrādās, tā esot vesela metodika, kur var ieraudzīt patiesās būtības, iepriekšējās dzīves un ko tik vēl ne. Es gan joprojām sliecos to uzskatīt par kaut kāda psihiska robežstāvokļa un nogurušas redzes mijiedarbības izraisītu gļuku.
Pēc visa es tā tricinājos, ka mani nelaida mājās bez korķa piektdaļas brendija.
Vienvārdsakot, uzmanīgi ar to visu. Un ļoti, ļoti saudzīgi. Un viss pārējais man vēl ir jāizdomā līdz galam.