aga - Lai neaizmirstas

08:09 am - Lai neaizmirstas

Grantēta taciņa, gandrīz metru plata, drusku daži oļi, bet visumā gluda. Un perfekti taisna. Līkumo pakalnos un lejās, bet nekad ne pa labi un kreisi. Abās pusēs zāle. Diezgan gara, vēju liekta un ļoti ļoti saulaina. Vajag krustceles? Ok, var jau, bet tās nav manējās. Es eju pāri, taisni uz priekšu. Vajag ceļa rādītāju? Nu man sanāk tikai satiksmes regulētājs, kurš nekādīgi neietekmē manu virzienu, tikai tempu drusku sabremzē. Pa tam zāle abpus ceļam kļuvusi krietni garāka un tumšāka, gandrīz zilzaļa. Pietuvojies mežs. Skrajš, spilgti krāsains, bērzi, pīlādži un saule. Taciņa ved kalnā un izbeidzas pie durvīm. Riktīgs piparkūku namiņš. Pieliecos un veru durvis. Viena istaba. Vecu dēļu grīda, balsinātas sienas un griesti. Viss nokvēpis pelēki melns, sodrēji dziļi iegrauzušies visur visur. Bet tīrs. Pa labi roki pečka ar muti. Kur Ansīti cepināt. Pretī mazs nestiklots lodziņš, pie tā koka galdiņš un sols. Piesēžu.
Vajag vienu spoguli pa labi, vienu pa kreisi piekārt. Ar labo nav problēmu, visa siena brīva. Kur lai kreiso liek? Tur tak tā pečka. Nu bet ka vajag, ta tik jākar. Piekaru pie pečkas. Spogulis, kā atcerējies senbijušu krāsns karstumu, drusku pakūst un sīksmalki saplaisā.
Paskaties kreisajā spogulī. Tas ir tas, kas tev ir, tiek un vēl tiks dots. Tur ir saulains meža atspīdums un mana biste spoguļa deformētajā interpretācijā. Es un tikai es. Kā vienmēr. Man iedot var tikai mani pašu. Neprecīzu puzli.
Paskaties labajā spogulī. Tas ir tas, ko tu esi devis, dod un vēl dosi. Tur vēl vairāk gaismas. Daudz vairāk. Un atkal mans purniņš. Silts un smaidīgs, un tāds, kāds ir. Nu ja. Nekā cita, ko dot, jau man nav.
Pameklē, šeit kaut kur ir priekš tevis dāvana. Rekur, tepat pie pečkas. Tumši plankumainā papīrā iesaiņots Kaut Kas. Taisu vaļā. Ne ta vilšanās, varbūt vienīgi neizpratne. Četras nolietotas māla bļodiņas. Stūrainas formas, viena iekš otras saliktas, no liela vecuma glazūra vietām noēdusies, maliņas drusku apdauzītas. Kas? Kāpēc? Ko man ar viņām darīt? Ņemšu līdzi, kaut kad jau man pieleks.
Man esot jāiet prom. Nē! Es negribu, te ir tik mierīgi, tik droši, es vēl gribu drusciņ... Bet nevar. Samīļo uz visu labu un lien atpakaļ pasaulē. Atveru durvis, pa šo laiku mājai uzradusies arī vistas kāja, jākāpj pa tādām garām, čīkstīgām trepēm.
Pagriežu muguru un eju prom. Jūtu, ka aiz muguras viss ir izzudis. Bet neskatos atpakaļ, tukšums saskumdinās. Tak nav jau par ko bēdāties. Kad man vajadzēs, es atnākšu atkal. Droši.