aga -

bet uz kājām citiem sanāks uzkāpt šā vai tā - ja jau tu esi dzīva... Ja negribi kāpt citiem uz kājām - mirsti nost.
Un ja tu izvēlies dzīvot, tad vismaz gūsti no tās neizbēgamās vardarbības vismaz kādu prieciņu vai labumu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ziloņi ir gudri, mierīgi, miermīlīgi, jauki, mīļi, sabiedriski, iejūtīgi, smalkjūtīgi. viņi to var atļauties (atšķirībā no citiem dzīvniekiem) jo ir ļoti lieli un ja tos kaitina, tad ir arī ļoooti bīstami.
Ja gribi būt laba, tad Tev jāmāk būt bīstamai.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā.
Tā ir.
Es saprotu.
Bet ko darīt ar Savējiem, ja gadās, ka viņi nav no ziloņu sugas? Bik sanāk pavicināt snuķi, lai tik vien kā pakasītu sānu, kad visur apkārt jau brakšķ kauli. Stāvu un nekustos, un piesargos, bet paliek arvien grūtāk un grūtāk.
Atteikties?
Aizmiegt acis un iet pāri?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Iedomājies stipru cilvēku. Tad zini ka Tev apkārt esošie ir vēl stiprāki. viņi ir ērti iekārtojušies uz Tavas ādas un brēc, ja tu pārvieto savas notipušās kājas.
seski var palēkt sānis, stirnas paiet nostāk, zaķi pietupties un putni pacelties spārnos.
tu pat zilumu nevienam nemāki uzdauzīt (esmu pārliecināta par 300%), bet apkārtējie bļauj nāves agonijā būdami pārliecināti, ka tu neatšķirsi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Svešam un Sliktam varu arī galvu noraut. Ir gadījies.

Tev ir ļoti daudz taisnības. Bet mazdrusciņ ir arī netaisnības. Un man jāatrod TAS punkts. Kur ir līdzsvars starp nespēju nebūt labam cilvēkam un vēlmi dzīvot. Un galu galā diez vai nelaimīgs cilvēks var būt baigi labs cilvēks.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Meklē, meklē... Visātrāk var atrast līdzsvaru pulksteņa pendele - no vienas puses uz otru līdz sasniedz viduspunktu. Cilvēks nav pendele - viņš "brauc no viena grāvja otrā" līdz atrod vidus ceļu...
Un slikts silvēks nebūt nav nelaimīgs.

(Reply to this) (Parent)