Ir uzrāviens. Ņemos un daros. Un āāāārprātīgi gribas dejot (visu nakti līdz rītam, līdz bezspēkam, līdz elpas izsīkumam, līdz slapjiem matiem un smeldzošiem muskuļiem :).
Galva rosās. Tomēr viņa nekādīgi negrib pakļauties šobrīd darāmajam darbam. Šaudās un murcās idejas diplomdarbam, tā vien gribas pierakstīt un sākt urbināt. Tas nekas, ka viņš jāsāk rakstīt tikai rudenī. Tas laikam beidzot reiz pa ilgiem laikiem būs darbs, ko es taisīšu ar prieku un dzīvu interesi, priekš sevis un vēloties ielikt tur labāko, uz ko esmu spējīga. Tik jāmēģina nepārdegt pirms laika.