Ceļā mājup no darba iekāpju autobusā. Vecajos, smirdīgajos ikarusos ir viena tāda vieta, kur ir parasts 2vietīgs sēžamais un tūlīt priekšā perpendikulāri ar muguru pret logu 1 1vietīgs krēsls. Es apsēžos tam 2vietīgam ārmalā. Uzreiz uzrodas kaut kāds puskrimināla paskata džekiņš un no savas vietas pārsēžas tajā vienvietīgajā krēslā. Tipa ar sānu pret mani. Sākumā it kā gulēja. Izlaidās kā āda pļekaina pankūka un ar savu kreiso kāju izteikti iebrauca manā teritorijā. Es pārkārtojos un nobloķēju viņu ar somu. Tad viņš "pamodās". Nesavācis savu ekstremitāti, apjautājās, uz kurieni mēs braucam un cik ir pulkstens. Un visu atlikušo ceļa daļu urbināja degunu, blenza uz mani un pa brīdim "nejauši" atdūrās ar savu roku pret manu celi. Mani vienlaicīgi uzjautrināja situācijas absolūtais absurdums, riebināja tā tipiņa izturēšanās un mulsināja doma, ka varbūt man vienkārši ir paranoja. Tā arī neesmu izdomājusi, vai man vajadzēja celt haju un sākt viņu slānīt ar širmi vai arī izlikties, ka nekas nenotiek. Bet skaidrs ir tikai tas, ka sevi es protu aistāvēt tikai atklātas, pret mani vērstas agresijas gadījumā. Un tikai sākot ar to brīdi, kad man tiešām pielec, kas notiek.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |