Tajā konkrētajā, brīdī, kad man Atausa, es mazdrusciņ apšokējos. Es taču nebiju gaidījusi, ka man stāstīs stāstu, ko es jau zinu. Vietām pat labāk par pašu teicēju. Ka izcels Sen Bijušo, kaut kādas bērnības drumstalas, epizodes. Nu baaaaigi jocīgā sajūta. Un kad parādīja viņa zaļos roku trennējamos verķīšus, tad parāva....es toreiz viņus tā arī līdz galam saspiest nevarēju. Un kad viņa bildi... Bet man ir riktīgi patiess prieks, ka viņam iet labi. Un ka par viņu ir Stāsts. Par viņu, par nelaimi un ciešanu, par pārdabisku apņēmību un spēku.
Un es te tagadiņ sēžu ar mīkstu un lipīgu labo celīti un smeldzošu labās plaukstas locītavu. Vēl mazdrusciņ bimbolēšanas šovakar, un sienas būs pieradinātas. Pat skaistas varbūt.
Mēs stāvējām nelielā, stipri pārbāztā pašapkalpošanās bodītē pie lieliem akcijas groziem, kur krustu šķērsu bija samesti augļi un visādu mazgājamo līdzekļu pakas un pudeles. Mūsu sarunā iejaucās ļoti gara auguma transvestīts, kurš šodien bija nolēmis būt par sievieti. Viņai bija izteikti stūraina seja, melnas Kleopatras acis un izteiksmīgi konturētas lūpas. Viņa ļoti draudzīgi smaidīja un teica, ka redzējusi prezidenti aizstāvam mūsu bāreņus un sērdieņus. Prezidentei mugurā bijusi koši dzeltena Ogres trikotāžas kleita un melna mugursoma. Viņa lēkājusi un sludinājusi: Viņi ir paši nabadzīgākie! - JĀĀĀ!!, līdzi rēc auditorija; - Viņi ir paši nelaimīgākie! - JĀĀĀĀĀĀ!!! Un vēl vīrietis-sieviete teica, ka ar šitik izcilu sievieti viņš-viņa labprāt gribētu paamizierēties. Viņš/a lietoja tieši šo vārdu, bet ar to domāja tējas sadzeršanu un pļāpāšanu.
Mani sapņi ir diezgan krasi mainījušies. Pēc satura un rādīšanās veida. Nez, vai man no tā būtu kas jāsecina..
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |