aga - Post a comment

aga

09:29 am

Tajā konkrētajā, brīdī, kad man Atausa, es mazdrusciņ apšokējos. Es taču nebiju gaidījusi, ka man stāstīs stāstu, ko es jau zinu. Vietām pat labāk par pašu teicēju. Ka izcels Sen Bijušo, kaut kādas bērnības drumstalas, epizodes. Nu baaaaigi jocīgā sajūta. Un kad parādīja viņa zaļos roku trennējamos verķīšus, tad parāva....es toreiz viņus tā arī līdz galam saspiest nevarēju. Un kad viņa bildi... Bet man ir riktīgi patiess prieks, ka viņam iet labi. Un ka par viņu ir Stāsts. Par viņu, par nelaimi un ciešanu, par pārdabisku apņēmību un spēku.

Un es te tagadiņ sēžu ar mīkstu un lipīgu labo celīti un smeldzošu labās plaukstas locītavu. Vēl mazdrusciņ bimbolēšanas šovakar, un sienas būs pieradinātas. Pat skaistas varbūt.