Mani pašu pārsteidz tas, kā es nemāku tikt galā ar kaut kādām sīkām, formālām, būtībā pat nenozīmīgām, bet pieklājīgām un nepieciešamām lietām. Par to sveicināšanos es kaut kad jau te iekunkstēju. Tagad otra lieta. Ārpusdarba attiecības darba kolektīvā. Kaut kādas kopīgas kafijas dzeršanas, bazara dzīšana par neko, kopīga pusdienās iešana - no tā visa es veiksmīgi esmu izvairījusies. A ko rīt darīt? Izsūtīt kolektīvo meilu ar tekstu "lūdzu ignorēt šīsdienas datumu vai arī aizmirst uz vienu dienu manu vārdu"? Kad mēs bijām 4-6, viss bija tīri jauki. Tagad mēs esam pāri 15, un man šermuļi metas no domas, ka jāliek galdā kaut kas ēdams, jāpieņem oficiālais apsveikums, puķe un kas tur vēl, tad jāstāv, jābāž kaut kas mutē un jāmēģina sevi pārliecināt, ka vajadzētu tākā ar kādu parunāties. Nesaprotiet nepareizi - man ir lieliski kolēģi. Man tiešām patīk ar viņiem strādāt, lielākoties viņi ir ļoti kompetenti un izdarīgi, un vispār - cepuri nost. Bet es neeju uz darbu draugus meklēt. And I'm extremly bad at 'small talk'. Varbūt paņemt rīt brīvu? A varbūt saņemt visu savu vīra dūšu un pārkāpt tam...
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |