Īstenībā tas bija pat pamācoši. Klasiska lomka. Vispirms šoks, elpas trūkums, roku trīcēšana, sviedru plūdi, nenormāla salšana, nekontrolējamas asaras, tad punktā blenšana un galvā dzirdamo atbalsu klausīšanās, tad lēmums, sagremošana, dusmu un agresijas lēkme, nenormāla jautrība un tagad pohujs. Viss. Esmu tīra. Nav vietas manā dzīvē tik sadirstam cilvēkam. Atgriežos pie tā, kas mani nekad nav pievīlis - slodze un režīms.
Kojās nobrukusi signalizācija. Naktī gaudoja ik pa 15 minūtēm. Kaut kur tur pa vidu bija vecais dārzs ar daudz, daudz lielām, sarkanām, sulīgām zemenēm. Dažas aiz sava svara bija nokritušas tīri izravētajā vagā un drusku nosmulējušās ar zemi, bet tas neko netraucēja. Un vēl tur bija labi cilvēki. Es jutu, ka no viņiem nāk siltums. Es viņiem biju pietiekami laba tieši tāda, kāda esmu. Viņi bija turpat blakus. Ne visus es pazinu. Es ticu, ka es viņus vēl tikai satikšu.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |