Vakar pēcvasaras pirmās lekcijas. Notinos no darba, jo negribējās bojāt karmu, sākot gadu ar bastotu vai kaut tikai nokavētu lekciju. Pirmajā pusstundā uznāca nejēdzīgs miegs, kam par godu sajutos bezgala nepiederīga procesam. Nevarēju nosēdēt, krāsoju patskaņus izdalītajās lapās un meditēju ap cerību, ka pasniedzēja kā jau pirmajā dienā palaidīs ātrāk. A nekā. Bet tad vienā brīdī kaut kā pieslēdzos un sāku pat izbaudīt. To, ka informācija pēkšņi plūst pretējā virzienā. To, ka parādās šis tas jauns. Pie beigām jau palika pavisam labi.
Būs labi.
Paņemt uz rokām un nest. Aizmirst, kā vienmēr ir gribējies aizmugures sajūtu. Saprast, ka tādas nekad arī nebūs. Saprast, ka tagad no manis ir atkarīga viņas aizmugures sajūta. Ļaut izslēgties piedot/nepiedot kategorijām. Pieņemt. Ka ir iespējams atdot sevi visu. Tā, ka pat pašam nepaliek, ko cienīt. Pieņemt. Ka ir iespējams nejust došanas robežu. Altruisms. Līdz nejēgai. Līdz muļķībai. Līdz absurdam. Tas nebija vajadzīgs. Tas nevienam nebija vajadzīgs. Bet viņa savādāk nemāk. Svētdien viņa dzims, lai savos 50 gados sāktu dzīvi tukšā vietā. Un šajā dienā viņai nebūs lielākas laimes kā sacept mums ar brāli pīrāgus un āboļkūkas.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |