Labs jautājums. Man jau gribās to pacelt augstāk, augstāk par dziedāšanu, sportu un karošanu.

Pirmais, kas nāk prātā, ir piemērs no dzīves, kas nav patriotisms. Viesmīle restorānā sākumā paziņo, ka viņa ir no Francijas, tad no Šveices, un tikai ar trešo reizi atzīst, ka ir no Polijas. Tajā brīdi, man bija sajūta, ka viņa nodeva savu izcelsmi. Protams man nav zināmi iemesli, kāpēc viņa to darīja, bet vienalga tas man radīja pirmo secinājumu par patriotismu. Neslēp savu identitāti, savu izcelsmi - tas būtu pirmais patriotisma priekšnosacījums.

Otrais būtu zināt visu par savu valsti, lai nebūtu tā, ka paši nespējam atbildēt uz jautājumiem par Latviju. Kas gan cits zinās par Latviju, ja ne mēs paši. Tātad zināšanas par Latviju, būtu otrs nosacījums. Joprojām atceros diskusiju ar mums abiem zināmo zviedru profesoru, kurš izrādījās daudz zinošāks par Latviju un latviešu tautu.

Valoda protams. Valodu nedrīkst aizmirst. Kā raksta mans krustēvs - "Bez savas valodas Tu esi sūds." (c) Guntars Godiņš, 1979.

(Reply to this)