Manuskripti.

Mans klikšķis atgriezās līdzko es viņu satiku šodien parkā&viņš bija pārsteidzoši labi saģērbies. Atbilstu tam ko Līga šodien teica par sevi: esmu drausmīga meitene. To viņa teica, kad stāstīja par to, ka viņai patīk puiša draugs, un kaļ plānus kā iesmērēt puisi savai draudzenei, lai varētu bez sirdsapziņas pārmetumiem kantēties klāt draugam. Laikam varu teikt par sevi to pašu. Es zinu, ka man vissvarīgākais ir sajūtas ko dod otrs cilvēks, man nevajag, lai viņš ir izcili skaists, bet, lai man būtu šīs sajūtas, man vajag visu savienojumu: smaržu, acu skatienu, pieskāriena intensitāti, to, lai es kustu domājot par viņu. Man viss iet kaut kā krustu šķērsu. Rīt braukšu ar J uz jūru. Atslodzei. Vakar naktī Fabriciō bombardēja ar drāmas pilnām sms, bet es nevaru, man bija tik ļoti vienalga, jo es varēju paredzēt katru vārdu, ko viņš rakstīs. Es tā arī paprasīju - ko īsti tu gribi no manis? Un uz viņa pukstošajiem -ak tā, tu mani uztver tā, tu par mani domā tā, blāblāblā, es nevaru nevienai citai pieskarties, blā, es atbildēju ar to ko patiešām domāju - es nezinu kurā brīdī savukārt notika šis klikšķis manās smadzenēs, bet es viņu vairs neuztveru kā vīrieti. Viņš mani vairs nesaista. Es esmu pāraugusi mūžīgās drāmas vecumu - gribu mieru un sauli.