Manuskripti.

Es negribu neko paturēt, es zinu, ka viss ir mainīgs un plūstošs, es tikai gribu, lai ja man kaut kas tiek atņemts, kaut kas lai tiek dots arī vietā.

Paļaujoties uz kāda teikto, es varu domāt arī tā, ka galu galā beidzot varu sākt pa īstam dzīvot. Un te nu ir visa šaubu buķete, jo šķiet, ka visdažādākie ceļi pa kuriem iet pēkšņi ir pavērušies. Diezgan šizīgi, pēdējo dienu laikā mani mēģināja ievilkt mormoņu ticībā, iesaistīt sociāldemokrātos, piedāvāja pārvest mani un manu ģimeni uz Dāniju ja nu LV viss sāk brukt (wtf?)
un kronis visam bija sarakstes nobeigums, kurā man jau viss bija tiktālu apnicis, ka uzskaitīju visas savās sliktās īpašības neko nenotušējot un neko nepiepušķojot:
-Kādi vīrieši tev patīk?
-interesanti, kuri labi skūpstās un daudz nerunā.
-es domāju, ka es skūpstos labi un varu arī nerunāt!
(wtf2?)
:D
šo visu es nomurmināju sev raksturīgajā - mazu, pretīgu rūķīšu balstiņā.