![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Iesākšu ar to, ka joprojām dzīvoju twilight varā. Tieši filmas galvenā varoņa tēla, ne paša aktiera, varā. Viss satraukums ir pārgājis - tagad man gribas tikai ātrāk un ātrāk. Tāpēc arvien biežāk ņemu mammas mašīnu, lai brauktu pa ledu. Šķiet, ka tas vai tas ielūzīs ir atkarīgs tikai no manis pašas.
Mans brālis ir izaudzis. Nezinu ko lai dara - man rodas panika. Pati arī daudz pieaugušāk uztveru lietas. Dejošana aizņem lielu laiku no mana laika, tādēļ pieminēšu. Dejojot mēģināju analizēt to kas rada kaifa sajūtu. Ne jau mēģinājumi vai kustību atslīpēšana, bet tieši izdejošana.
Iemurrināties azotē un aizmigt - mana vājība. Nedomāt par sekām - netikums. Tāds milzīgs miers un stabilitāte viņa vārdos. Pieņemu lietas par pašsaprotamām. Visas nē - tikai tās kuras gribu.
Nekārtība mani tracina.
Labprāt dzīvotu nost no vecākiem nevis tāpēc, ka gribu ārdīties un ballēties, bet gan tādēļ, ka gribu mieru un telpu pašai priekš sevis. Gribu atkal izjust to kā tas ir pelnīt un domāt kā tērēt nopelnīto. Tagad, kad viņi ir tālu - man patīk šis stāvoklis, patīk garās vēstules ar kurām apmaināmies, bet zinu, ka drīz viņi būs atpakaļ un būs atkal jāatgriežas dzīvē. Varbūt kaut kas mainīsies - varbūt nē. Manī jau nu tiešām ir daudz kas mainījies.
Joprojām izturos nevērīgi pret savām mantām un tās visur izmētāju, bet no otras puses mīlu sakārtotību - iekšēju&ārēju.
Tikai tad, kad cilvēks ir pašpietiekams un mīl sevi, viņš var sākt mīlēt kādu citu.