![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Dzīvei, protams, ka ir augstāki mērķi, ideāli, lietas par kurām vajadzētu domāt un tomēr - es kaut kā vairāk uzticos sajūtām nevis prātam. Mana tēta viens no mīļākajiem teicieniem - ja nav prāta, tad darbojas instinkti. Tik un tā, sausa spriedelēšana nav priekš manis. Ja cilvēks savā dzīvē nav mīlējis un cietis dēļ tā, tad, manuprāt, viņš nemaz nav dzīvojis.
Kāpēc es vispār uzskāku šo spriedelējumu - tāpēc, ka šodienas ātruma fiziska izjušana man iedeva uzrāvienu gan tiešā gan pārnestā nozīmē. Kustība ir tas kā man izpaužas dzīvošana. Runājot par tādiem dižgariem kā Kants, nu kā cilvēks var spriest par to ko īsti nozīmē dzīvot un kā īsti būtu jādzīvo, ja viņš pats visu mūžu ir pavadījis absolūtā garlaicībā starp grāmatām, studentiem un savām domām. Cilvēki, kuri gūst no dzīves visu to labāko ir pārāk iekšā savās lietās, lai paspētu ilgi filozofēt un to visu pierakstīt. Prakse taču ir daudz svarīgāka par teoriju. Mana ātruma izjūta, gluži kā Smillas jaunkundzes sniega izjūta, ir svarīgāka par dažu labu 9 matemātikā. Domu pamats ir vajadzīgs visam, taču bez izjūtu virskārtas arī tām domām jēgas nav.