![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Jason Mraz - Planes, bija vienīgā dziesma, kuru atkal un atkal klausījos, kad lidmašīna pacēlās lidojot turp. Ieritinājos segā un dzēru sarkanvīnu skatoties kā pamazām paceļamies virs mākoņiem un Latvija sarūk arvien mazāka.
Pāris dienas vēlāk sēdēju uz jumta un noraudzījos mašīnu ņudzēšanā, pretējo māju logu gaismās, ieklausījos 2metrīgo ventilatoru/ventilācijas šahtu dūkoņā.
Aizvakar filma griezās palēlinājumā, kad dejojām uz galda, un brīdī, kad sāka skanēt - I will survive, atausa atmiņā frāze - tipiska meiteņu uz bāra dejojamā karaokes dziesma.
Pēc pāris stundām 6os no rīta gājām caur Ozolnieku mežu un knapi valdījām miegu alksot pēc gultas, kamēr daži sēņotāji jau bija piecēlušies un devās sēņu virzienā gumijniekos ar groziņiem rokās. Pāris frāzes par rudeni, un tuvojoties mājām atklājām, ka abām galvā skan LV dziesmas par rudens tēmu. Viņai kaut kāda Vaikules dziesma, ja nemaldos, man PV - rudens kā rudens.
Vēl pēc kādām stundām, nu jau 12os es stāvēju Tukuma autostāvvietā gaidot, kad tētis nopirks detaļu pļaujmašīnai. Tev zvana - mamma man iedod savu telefonu. Pēc pirmajiem pāris teikumiem klausules otrajā galā man aizlūza balss un notika tas, kas es cerēju, ka nenotiks. Brīnos par savu absolūto bezpalīdzīgumu. Pēc tam mašīnā ievēlās tētis un ar stulbu smaidiņu man rādīja jaunās mežcirtēju brilles, kuras viņš nopircis tikai par 1, 47 Ls. Ieraudzījis manu sarkanzilo, piepampušo, noraudāto seju, viņš palika nopietns un sāka braukt uz Engures pusi.
Man patīk rakt. Tas neliek ne par ko domāt. Es iepriekš nezināju, ka man patīk rakt, jo parasti darīju tādus darbus kā - taisīju ēst/slaucīju istabas/mazgāju traukus utt. Bet šodien es raku. Raku garu tranšeju gar terasi, jo mamma grib tur balto zemi un pēc tam grib tur akmentiņus pa virsu bērt - kas tad man, tikai iedurt lāpstu zemē, iedurt to dziļāk uzkāpjot ar kāju, un tad ar visu zāli/akmeņiem/sliekām/stikla lauskām iebērt tačkā. Pēc tam paņemt tačku un kāpjot tieši virsū sapuvušajiem āboliem ar puķainajiem gumijniekiem aizstumt uz dārza otru galu.
Varbūt vēlies Coronu? Cik iejūtīgi. Es gribu tikai aukstu ūdeni. Labāk dušu. Labāk ienirt no laipas mēnesgaismā, lai skalojas dzīves nost no manis.
Man nevajag atmiņas, man vajag tīru lapu.
Cik viegli būtu tā lidināties kā krāsainam tauriņam, nedomājot neparko un atsitoties pret sienām turpināt lidojumu, līdz nolaisties uz kādas puķes, piedzerties ar nektāru un nomirt. Vienīgais par ko man manā pāris dienu ilgajā mūžā būtu jādomā - kā radīt pēcnācējus, kā labāk padižoties ar krāsainajiem spārniem, kā atrast garšīgāko nektāru.
Tā vietā degu kā liesma kopā ar visām tām emocijām, kuras grauž no iekšpuses. Un domāju par to kā/ko/vai labāk neko.
Un tad nedaru neko&jūtos vēl muļķīgāka un bezpalīdzīgāka.
Kants/Dekarts/Bēkons/R.E.M./bildes/telef
Domāju par dzīvi.
Pāris dienas vēlāk sēdēju uz jumta un noraudzījos mašīnu ņudzēšanā, pretējo māju logu gaismās, ieklausījos 2metrīgo ventilatoru/ventilācijas šahtu dūkoņā.
Aizvakar filma griezās palēlinājumā, kad dejojām uz galda, un brīdī, kad sāka skanēt - I will survive, atausa atmiņā frāze - tipiska meiteņu uz bāra dejojamā karaokes dziesma.
Pēc pāris stundām 6os no rīta gājām caur Ozolnieku mežu un knapi valdījām miegu alksot pēc gultas, kamēr daži sēņotāji jau bija piecēlušies un devās sēņu virzienā gumijniekos ar groziņiem rokās. Pāris frāzes par rudeni, un tuvojoties mājām atklājām, ka abām galvā skan LV dziesmas par rudens tēmu. Viņai kaut kāda Vaikules dziesma, ja nemaldos, man PV - rudens kā rudens.
Vēl pēc kādām stundām, nu jau 12os es stāvēju Tukuma autostāvvietā gaidot, kad tētis nopirks detaļu pļaujmašīnai. Tev zvana - mamma man iedod savu telefonu. Pēc pirmajiem pāris teikumiem klausules otrajā galā man aizlūza balss un notika tas, kas es cerēju, ka nenotiks. Brīnos par savu absolūto bezpalīdzīgumu. Pēc tam mašīnā ievēlās tētis un ar stulbu smaidiņu man rādīja jaunās mežcirtēju brilles, kuras viņš nopircis tikai par 1, 47 Ls. Ieraudzījis manu sarkanzilo, piepampušo, noraudāto seju, viņš palika nopietns un sāka braukt uz Engures pusi.
Man patīk rakt. Tas neliek ne par ko domāt. Es iepriekš nezināju, ka man patīk rakt, jo parasti darīju tādus darbus kā - taisīju ēst/slaucīju istabas/mazgāju traukus utt. Bet šodien es raku. Raku garu tranšeju gar terasi, jo mamma grib tur balto zemi un pēc tam grib tur akmentiņus pa virsu bērt - kas tad man, tikai iedurt lāpstu zemē, iedurt to dziļāk uzkāpjot ar kāju, un tad ar visu zāli/akmeņiem/sliekām/stikla lauskām iebērt tačkā. Pēc tam paņemt tačku un kāpjot tieši virsū sapuvušajiem āboliem ar puķainajiem gumijniekiem aizstumt uz dārza otru galu.
Varbūt vēlies Coronu? Cik iejūtīgi. Es gribu tikai aukstu ūdeni. Labāk dušu. Labāk ienirt no laipas mēnesgaismā, lai skalojas dzīves nost no manis.
Man nevajag atmiņas, man vajag tīru lapu.
Cik viegli būtu tā lidināties kā krāsainam tauriņam, nedomājot neparko un atsitoties pret sienām turpināt lidojumu, līdz nolaisties uz kādas puķes, piedzerties ar nektāru un nomirt. Vienīgais par ko man manā pāris dienu ilgajā mūžā būtu jādomā - kā radīt pēcnācējus, kā labāk padižoties ar krāsainajiem spārniem, kā atrast garšīgāko nektāru.
Tā vietā degu kā liesma kopā ar visām tām emocijām, kuras grauž no iekšpuses. Un domāju par to kā/ko/vai labāk neko.
Un tad nedaru neko&jūtos vēl muļķīgāka un bezpalīdzīgāka.
Kants/Dekarts/Bēkons/R.E.M./bildes/telef
Domāju par dzīvi.