Manuskripti.

Lietas ir nedaudz dīvainas. Man būtu jāraksta bakalaurs, tā vietā es uzaicinu somu delegāciju pie sevis paskatīties filmu. Šorīt pamodos ar kaut kādu independent women stāvokli. Visu dienu domāju par to, ka līdz galam atslābināties es laikam nemācešu nekad. Vienmēr šķiet, ka nevienam vērtīgam es bez mērķiem un ambīcijām un savu personīgo pasauli/noslēpumiem es tāpat vajadzīga nebūšu. Kāpēc es vienmēr gaidu negaisu pat tad, kad debesis ir zilas un bez mākoņiem? Vai tā ir slēpta iekšēja nedrošība vai arī racionalitāte tur, kur jābūt 100% iracionalitātei?

Maza liriskā atkāpe. Daudz domāju pēdējā laikā par to, ka personīgie kontakti un cilvēki ir vienmēr jāvērtē augstāk par akadēmiskām zināšanām. Vai tad ne tā?

Šorīt korporācijā somiem cepu pankūkas. Šiverējos pa virtuvi kā aptrakusi mājsaimniece. Gatavoju ēst reti, bet kad gatavoju tad gūstu no tā dīvainu prieku. Tādu pat prieku kā kārtojot lietas ap sevi, visam mēģinot atrast īsto vietu. Kurš atradīs īsto vietu man?