Šorīt stibīju Lotti rokās pa lietu, caur slapjām lapām uz nometni, jo viņa negribēja iet ar kājām. Viņai ir grūti, tā man teica. Ok, Lotte nav no tiem smagākajiem bērniem, bet tāpat 14kg uz papēžiem pa lietu steigā ir jāpastaipa. Kavējām, jo šorīt uzstāja, ka pati taisīs sev matus. Nesanāca. Drāma. Mēģinājums atkal sataisīt. Atkal drāma.
Nesu un pukstēju, ka man arī ir grūti un vispār no rītiem mums jātaisās ātri, tad nebūs jāsteidzās un arī atcerēsimies lietussargu paņemt. Lotte tikai pasmaidīja un iedeva man buču uz vaiga. Vairāk nedusmojos.
Brīvdienas sākot no piektdienas pagāja murskulī. Mēs savas mini ģimenes ietvaros bieži attopamies ar vairāk plāniem un viesiem un darāmā kā laika. Piektdien Lottes skolas draudzenīte bija ciemos, pēc tam Adriāna grupas biedrene, mans brālēns ar draudzeni. Naktī no piektdienas uz sestdienu Lotte tā klepoja, ka naktī riktīgi izvēmās 3x. No rīta izlaidām dejošanu, man bija gandrīz mēnesi gatavotās dekorācijas viņas skolas Halovīnu pasākumam. Atstāju Lotti un Adriānu atpūsties mājās un skrēju dekorēt. Visu dienu pavadīju tīrot/dekorējot/gatavojot visu. Vakarā visi jau jutās labi un bijām ballītē. Svētdien nočillojām mājās ar ingveru, dzērvenēm, medu, tēju, vistas zupu un mandarīniem = perfektais rudens kombo sveču gaismā.
Pirmdien no rīta #vissslikti = pirmais rīts dienas nometnē (jo skola 2 ned. ciet brīvlaikā). Nometne nepazīstamā lokācijā, ar nepazīstamiem skolotājiem, Lotte zināja 2 puikas, bet ar tiem īpaši nespēlējās. Negribēja palikt, teica, ka esot bail. Mammai un tētim jāpaliek. Pienāca viens mužika tipa skolotājs, kurš smirdēja pēc cigaretēm un teica, lai dod viņam Lotti, bišķi paraudās un būs jau labi. Mēs abas ar šausmām saskatījāmies, teicu, lēnām lēnām, būs ok.
Paliku 1hr ar viņu tur, kamēr viņa aprada ar jauno situāciju, sadraudzējās ar pārējiem bērniem un beigās jau mierīgāka spēlējās, kamēr aizlavījos.
Es mājās +PMS ietvaros vēl nedaudz paraudāju. Pa dienu draudzenītes mamma ar kuru Lotte piektdien spēlējās atrakstīja, ka viņai esot Skarlatīna (Scarlet fever), tā acīmredzot tomēr nav izdomāta 19gs slimība.
Tad vēl pa dienu domāju, ka Lotte noteikti nelaimīga un slima ar skarlatīnu sēž savā nometnē.
Dienas beigās un nākamajā rītā viss jau rādījās gaišākās krāsās = ne viņai skarlatīna, ne vairs nometne slikta. Pateica man, ka viņai tur patīkot, pat sliktais mužika onkulis esot viņu (ironiski) visu dienu saucis par princesi Lotti. Esot grebuši ķirbjus, viņai tur jaunas draudzenes utt. Kaut kā tā.
Sabalansēt darbu, ģimeni, draugus, self-care, hobijus, sportu, braucienus utt.utt.utt = ir nepārtraukts darbs. Tad, kad vienā jomā viss iet gludi, kaut kas noiet greizi citur. Pat tad, kad viss ir perfekti saplānots un izdomāts, kāds pēkšņi saslimst, izvemjas, nokavē utt.
C'est la vie!
Nesu un pukstēju, ka man arī ir grūti un vispār no rītiem mums jātaisās ātri, tad nebūs jāsteidzās un arī atcerēsimies lietussargu paņemt. Lotte tikai pasmaidīja un iedeva man buču uz vaiga. Vairāk nedusmojos.
Brīvdienas sākot no piektdienas pagāja murskulī. Mēs savas mini ģimenes ietvaros bieži attopamies ar vairāk plāniem un viesiem un darāmā kā laika. Piektdien Lottes skolas draudzenīte bija ciemos, pēc tam Adriāna grupas biedrene, mans brālēns ar draudzeni. Naktī no piektdienas uz sestdienu Lotte tā klepoja, ka naktī riktīgi izvēmās 3x. No rīta izlaidām dejošanu, man bija gandrīz mēnesi gatavotās dekorācijas viņas skolas Halovīnu pasākumam. Atstāju Lotti un Adriānu atpūsties mājās un skrēju dekorēt. Visu dienu pavadīju tīrot/dekorējot/gatavojot visu. Vakarā visi jau jutās labi un bijām ballītē. Svētdien nočillojām mājās ar ingveru, dzērvenēm, medu, tēju, vistas zupu un mandarīniem = perfektais rudens kombo sveču gaismā.
Pirmdien no rīta #vissslikti = pirmais rīts dienas nometnē (jo skola 2 ned. ciet brīvlaikā). Nometne nepazīstamā lokācijā, ar nepazīstamiem skolotājiem, Lotte zināja 2 puikas, bet ar tiem īpaši nespēlējās. Negribēja palikt, teica, ka esot bail. Mammai un tētim jāpaliek. Pienāca viens mužika tipa skolotājs, kurš smirdēja pēc cigaretēm un teica, lai dod viņam Lotti, bišķi paraudās un būs jau labi. Mēs abas ar šausmām saskatījāmies, teicu, lēnām lēnām, būs ok.
Paliku 1hr ar viņu tur, kamēr viņa aprada ar jauno situāciju, sadraudzējās ar pārējiem bērniem un beigās jau mierīgāka spēlējās, kamēr aizlavījos.
Es mājās +PMS ietvaros vēl nedaudz paraudāju. Pa dienu draudzenītes mamma ar kuru Lotte piektdien spēlējās atrakstīja, ka viņai esot Skarlatīna (Scarlet fever), tā acīmredzot tomēr nav izdomāta 19gs slimība.
Tad vēl pa dienu domāju, ka Lotte noteikti nelaimīga un slima ar skarlatīnu sēž savā nometnē.
Dienas beigās un nākamajā rītā viss jau rādījās gaišākās krāsās = ne viņai skarlatīna, ne vairs nometne slikta. Pateica man, ka viņai tur patīkot, pat sliktais mužika onkulis esot viņu (ironiski) visu dienu saucis par princesi Lotti. Esot grebuši ķirbjus, viņai tur jaunas draudzenes utt. Kaut kā tā.
Sabalansēt darbu, ģimeni, draugus, self-care, hobijus, sportu, braucienus utt.utt.utt = ir nepārtraukts darbs. Tad, kad vienā jomā viss iet gludi, kaut kas noiet greizi citur. Pat tad, kad viss ir perfekti saplānots un izdomāts, kāds pēkšņi saslimst, izvemjas, nokavē utt.
C'est la vie!