Šobrīd diezgan bezatbildīgi cīnos ar savu lielāko dzīves problēmu - maģistra darbu. Esmu Berlīnē pie Adriāna. Viņš visu dienu strādā un noliedz to, ka ir sanervozējies, bet nu viņam tas nav man jāsaka, es pati to redzu. Pirmo reiz redzu viņu dzeram jebkādas zāles - vannasistabā ievēroju pudelīti ar pret vēdersāpju/nervu nomierinošiem pilieniem. Vakar visu dienu staigāju apkārt pa Berlīni, nopirku grafikas glezniņu pa 20eiro, esmu nonākusi līdz šim posmam. Fantazēju par to, kā varētu apmeklēt deju un aktier nodarbības, kā varētu pati zīmēt grafikas, kā varētu nobriedušākā vecumā pēc karjeras politikā sākt darīt ko pavisam citādāku ar mākslu saistītu, studēt mākslas vēsturi. Nostaigāju 15km, kājas bija lupatās. Pēdējā laikā esmu īpaši apmierināta ar savu ārējo izskatu, nogriezu matus nedaudz pāri pleciem taisnā līnijā, kas priekš manis ir īsi. Man ir parādījies fetišs uz lūpukrāsām un laikam beidzot esmu arī iemācījusies tās lietot. Kopš strādāju Jamesonā tikai nedēļas nogalēs īstenībā sāku ar nepacietību gaidīt darba dienu.
Maģistra darbs iet uz priekšu lēnām un brīžiem sāpīgi. Šobrīd sēžu kafejnīcā Morena ar datoru un gatavojos sākt ko darīt lietas labā. Apkārt ir Portugāles stila flīzītes, kafejnīca ir forša un ērta, uz galda stāv tulpes.
Par Adriānu - cenšos būt saprotoša un nesasteigt nekādas lietas, vairāk fokusēties uz savu dzīvi pagaidām. Negribas pazaudēt rozā briļļu sajūtu, kad esam kopā fiziski viņa ir - varam kopā smieties un apķerties un runāt muļķības. Kad esam prom viens no otra sākas stulbas domas, jautājumi, negribās nevajadzīgi pagarināt attāluma attiecības, bet negribas arī likt pārāk lielas cerības uz kopdzīvi Briselē. Pieteicos Eiropas Komisijas traineeshipam un tiku no 20,000 uz 2,800 shortlistē, tagad jāiesūta dokumenti, bet no šiem tiks atlasīti vēl tikai 650 un tad tie uz izķeršanu mēģinās dabūt sev pozīciju.
Laikam, ka man būtu nopietnāk jādomā par karjeru un nākotni, bet man godīgi sakot gribās tikai ceļot un darīt random lietas, nevis sēdēt ofisā.
Kaut kas ar manām ambīcijām pēdējā laikā ir aizgājis šķērsām, vai arī esmu palikusi apmierinātāka ar patreizējo dzīvi, tādēļ nav nekas, kas liktu rauties.
Maģistra darbs iet uz priekšu lēnām un brīžiem sāpīgi. Šobrīd sēžu kafejnīcā Morena ar datoru un gatavojos sākt ko darīt lietas labā. Apkārt ir Portugāles stila flīzītes, kafejnīca ir forša un ērta, uz galda stāv tulpes.
Par Adriānu - cenšos būt saprotoša un nesasteigt nekādas lietas, vairāk fokusēties uz savu dzīvi pagaidām. Negribas pazaudēt rozā briļļu sajūtu, kad esam kopā fiziski viņa ir - varam kopā smieties un apķerties un runāt muļķības. Kad esam prom viens no otra sākas stulbas domas, jautājumi, negribās nevajadzīgi pagarināt attāluma attiecības, bet negribas arī likt pārāk lielas cerības uz kopdzīvi Briselē. Pieteicos Eiropas Komisijas traineeshipam un tiku no 20,000 uz 2,800 shortlistē, tagad jāiesūta dokumenti, bet no šiem tiks atlasīti vēl tikai 650 un tad tie uz izķeršanu mēģinās dabūt sev pozīciju.
Laikam, ka man būtu nopietnāk jādomā par karjeru un nākotni, bet man godīgi sakot gribās tikai ceļot un darīt random lietas, nevis sēdēt ofisā.
Kaut kas ar manām ambīcijām pēdējā laikā ir aizgājis šķērsām, vai arī esmu palikusi apmierinātāka ar patreizējo dzīvi, tādēļ nav nekas, kas liktu rauties.