Laikam, ka īsti neesmu apjēgusi to, ka iespējams jau nākamgad došos prom uz gadu vai pat diviem. Tāpat jau nekad nekam neesmu jutusies pārāk piesaistīta. Šoreiz ir gan tā, ka ar vienu sirds daļu (diezgan lielu) gribu ierušināties viņam azotē un izlikties, ka nekas cits neeksistē. Bet eksistē un paradoksāli, bet tas pats viņš arī ir tas, kas laiku pa laikam atgriež atpakaļ zemes. Nav jau nekā skaistāka kā mīlēt kādu. Nav taču.