Vai dieniņās, uzzināju backgroundu puisim x, kurš bija man sagrozījis galvu tieši uz divām dienām&mans apcerīgi liriskais what if stāvoklis pārvērtās challenge acceptet spēlē.
Tā, tagad vismaz ar vieglu sirdi varu turpināt aicināt pie sevis ciemos random pielūdzējus no dažādām pasaules malām. ^^
Tā, tagad vismaz ar vieglu sirdi varu turpināt aicināt pie sevis ciemos random pielūdzējus no dažādām pasaules malām. ^^
this beat is sick
Posted on 2011.11.22 at 21:02
Kaut kad pirms laika atklāju kā visātrāk tikt vaļā no neracionālas aizraušanās ar kādu. Neskatoties uz to, ka es jau katru reizi esmu morāli sagatavojusies vilties un faktiski ar tādu domu šīm lietām arī pieeju, neliels tips: visu to mindfucku uzrakstīt uz papīra lapas. Izrakstīt no galvas, lai ir miers.
Tātad, nu mans 2 dienu slimības rezultāts:
Vistrakākā lieta brīdī, kad tev kāds iepatīkas ir fakts, ka 99% dialogu un scenāriju norisinās tavā galvā. Viss norit pēc tiem pašiem plāna punktiem. Pazīmes ir vienādas. Sviests galvā ir tas pats. Iespēja it kā pastāv, bet vienlaikus tu jau esi morāli sagatavojusies vilšanās sajūtai. Es stāvu te viena, skaista, spēcīga un neaizskarama. Vājie atsitas pret manu sienu kā tauriņi pret lampu. Esmu lieliska, pašpietiekama, mīlestība ir mana prioritāšu saraksta apakšējā galā. Izbaudu dienas, izbaudu mirkļus - dzīvokli, pamošanos, vienpersonisku izvēļu izdarīšanu. Vēlīgi ļauju sevi pielūgt, tīksminos spožo acu atspulgos. Stāstu sev, ka virzos uz augšu, ka jebkas mani tagad bremzētu. Vai tiešām tie ir tikai tādi māņi? Vai tad tiešām es meloju sev un patiesībā to vien gaidu kā kādu, kas noārdīs manas sienas? Civilizēti nevar. Vienkāršais garlaiko, vajag asumu, vajag gruzīties, cepties, atkal dabūt tikai, lai kārtējo reizi pārliecinātos, ka tas, kas dabūts it nekur nav liekams. Varbūt nemaz nemēģināt ieturēt pareizo distanci un izčakarēt visu jau sākumā?
***
Negribu iekāpt "katru piektdienu cita meitene" statusā.
Tāpēc atmetu ar roku.
Tātad, nu mans 2 dienu slimības rezultāts:
Vistrakākā lieta brīdī, kad tev kāds iepatīkas ir fakts, ka 99% dialogu un scenāriju norisinās tavā galvā. Viss norit pēc tiem pašiem plāna punktiem. Pazīmes ir vienādas. Sviests galvā ir tas pats. Iespēja it kā pastāv, bet vienlaikus tu jau esi morāli sagatavojusies vilšanās sajūtai. Es stāvu te viena, skaista, spēcīga un neaizskarama. Vājie atsitas pret manu sienu kā tauriņi pret lampu. Esmu lieliska, pašpietiekama, mīlestība ir mana prioritāšu saraksta apakšējā galā. Izbaudu dienas, izbaudu mirkļus - dzīvokli, pamošanos, vienpersonisku izvēļu izdarīšanu. Vēlīgi ļauju sevi pielūgt, tīksminos spožo acu atspulgos. Stāstu sev, ka virzos uz augšu, ka jebkas mani tagad bremzētu. Vai tiešām tie ir tikai tādi māņi? Vai tad tiešām es meloju sev un patiesībā to vien gaidu kā kādu, kas noārdīs manas sienas? Civilizēti nevar. Vienkāršais garlaiko, vajag asumu, vajag gruzīties, cepties, atkal dabūt tikai, lai kārtējo reizi pārliecinātos, ka tas, kas dabūts it nekur nav liekams. Varbūt nemaz nemēģināt ieturēt pareizo distanci un izčakarēt visu jau sākumā?
***
Negribu iekāpt "katru piektdienu cita meitene" statusā.
Tāpēc atmetu ar roku.