ahh, nu neesmu es vēl sastapusies ar labu vācu humoru. haha. Un es nezinu kāpēc, bet Ž gandrīz vai par savu pienākumu laikam uzskata man ik pēc 5minūtēm stāstīt kādu absolūti nesmieklīgu joku uz ko es vienkārši nu jau reaģērju skatoties pilnīgi nopietni uz viņu un gaidot, kad viņš sapratīs, ka tas nav smieklīgi. haha. Nu tie joki ir tik absolūti primitīvi, nepārtrauktas balss atdarināšanas, tad kaut kādi wtf stāsti, kuriem laikam mani vajadzētu šokēt, kuri pilnīgi noteikti šokē viņa ģimeni utt. Tas parasti ir apmēram tā:
"Do you know why it is good to be the mayor of Heerlen? Do you? "
- Klusums...
"Do you really want to know that?"
- Klusums....
"Do you, Lelde, do you really want to know that?"
- No. (but I have a feeling that you will tell me that anyway.)
"Because...." blablabla un tam seko kaut kas pilnīgi stulbs kā piem.viņa sekretāre viņam taisīja blowjob un kaut kāds cilvēks ienāca kabinetā un bija baigais skandāls pēc tam utt.utt.utt.
:D haha, aij vispār, es šeit sēžu pie brokastu galda, rakstu un smejos balsī pati par savām dumībām.
Viena lieta gan man patika, kā Ž draugs Daans teica, ka īstenībā Ž nav problēmu ar sirdi, tās visas rētas ir nevis no operācijām, bet gan tāpēc, ka viņš ir mafijā un tās ir rētas no lodēm.
Katru rītu es ceļos 6:45 un 40min minos ar velosipēdu uz darbu. Ceļš iet caur kviešu, kartupeļu un cukurbiešu laukiem. Garām aplokiem ar baltiem un brūniem zirgiem, garām govju ganāmpulkiem, stirniņām, kazām, vienreiz uz ceļa redzēju mazu zaķīti. Manam ritenim priekšā ir groziņš, kurā stāv mana somiņa. Mugurā man parasti ir gari svārki un pumpainais krekliņš. Es jūtos kā no 50tajiem - pretī nāk vecas tantiņas ar maziem sunīšiem, pretī brauc veclaicīgas mašīnas. Ciematiņš ir burvīgs. Nevaru beigt priecāties par to cik viss ir kārtīgs, ar skaistām puķudobītēm un naivām statujiņām.
Prakse ir lieliska. Es esmu vienīgais praktikants, kas viņiem bijis 2 vai 3 gadu laikā. Visi nepārtraukti prasa man vai viss ir kārtībā, vai man tur patīk, saka, ka grib, lai es iegūstu maksimāli daudz no šīs prakses. Tādās reizēs man gribās teikt, ka es izbaudītu šo praksi pat tad, ja man būtu jāsēž gaitenī un man nebūtu pilnīgi nekāda taustāma labuma, jo uz pilnīgi visu tur es skatos ar lielām acīm un uzsūcu kā tāds sūklis. Un jā, man maksā 350 eiro mēnesī. ^^ Man ir par brīvu fitnesa zāle ar saunu, sava telpa ar diviem datoriem un printeri un papīra smalcinātāju (haha). 90% bāzē strādājošo ir militāri - staigā formas tērpos. Pavadu dienu krustu šķērsu lasot par Baltijas valstīm, mēģinot to racionālā veidā uzlikt uz papīra.
Dažreiz ejot pa gaiteņiem ir sirreāla sajūta. Vēljoprojām brīnos par to, ka tur atrodos un, ka viņi mani paņēma praksē.
ahh.
Es esmu darbaholiķe.
"Do you know why it is good to be the mayor of Heerlen? Do you? "
- Klusums...
"Do you really want to know that?"
- Klusums....
"Do you, Lelde, do you really want to know that?"
- No. (but I have a feeling that you will tell me that anyway.)
"Because...." blablabla un tam seko kaut kas pilnīgi stulbs kā piem.viņa sekretāre viņam taisīja blowjob un kaut kāds cilvēks ienāca kabinetā un bija baigais skandāls pēc tam utt.utt.utt.
:D haha, aij vispār, es šeit sēžu pie brokastu galda, rakstu un smejos balsī pati par savām dumībām.
Viena lieta gan man patika, kā Ž draugs Daans teica, ka īstenībā Ž nav problēmu ar sirdi, tās visas rētas ir nevis no operācijām, bet gan tāpēc, ka viņš ir mafijā un tās ir rētas no lodēm.
Katru rītu es ceļos 6:45 un 40min minos ar velosipēdu uz darbu. Ceļš iet caur kviešu, kartupeļu un cukurbiešu laukiem. Garām aplokiem ar baltiem un brūniem zirgiem, garām govju ganāmpulkiem, stirniņām, kazām, vienreiz uz ceļa redzēju mazu zaķīti. Manam ritenim priekšā ir groziņš, kurā stāv mana somiņa. Mugurā man parasti ir gari svārki un pumpainais krekliņš. Es jūtos kā no 50tajiem - pretī nāk vecas tantiņas ar maziem sunīšiem, pretī brauc veclaicīgas mašīnas. Ciematiņš ir burvīgs. Nevaru beigt priecāties par to cik viss ir kārtīgs, ar skaistām puķudobītēm un naivām statujiņām.
Prakse ir lieliska. Es esmu vienīgais praktikants, kas viņiem bijis 2 vai 3 gadu laikā. Visi nepārtraukti prasa man vai viss ir kārtībā, vai man tur patīk, saka, ka grib, lai es iegūstu maksimāli daudz no šīs prakses. Tādās reizēs man gribās teikt, ka es izbaudītu šo praksi pat tad, ja man būtu jāsēž gaitenī un man nebūtu pilnīgi nekāda taustāma labuma, jo uz pilnīgi visu tur es skatos ar lielām acīm un uzsūcu kā tāds sūklis. Un jā, man maksā 350 eiro mēnesī. ^^ Man ir par brīvu fitnesa zāle ar saunu, sava telpa ar diviem datoriem un printeri un papīra smalcinātāju (haha). 90% bāzē strādājošo ir militāri - staigā formas tērpos. Pavadu dienu krustu šķērsu lasot par Baltijas valstīm, mēģinot to racionālā veidā uzlikt uz papīra.
Dažreiz ejot pa gaiteņiem ir sirreāla sajūta. Vēljoprojām brīnos par to, ka tur atrodos un, ka viņi mani paņēma praksē.
ahh.
Es esmu darbaholiķe.