Manuskripti.

Laikam jau, ka visas savas domas par pēdējām dienām esmu izsūdzējusi čatos, rakstot vēstules&dienasgrāmatu ar roku.
Bet es beidzu sūdzēties un sāku priecāties. Neskatoties uz to, ka dzīvoju muzejā, ir labi. Rīt sāksies prakse.
Dzeru rīta/pēcpusdienas kafiju.

Šodien bija jauka diena - mēs ar Ž mammu aizgājām uz vietēju gadatirdziņu viņu 700 cilvēku lielajā rūķu ciematā, kamēr Ž bija Māstrihtā&izgāja darba sagatavošanās apmācību. Tas ir mīlīgi šeit dzīvot, visi pazīst visus. Uzzināju visādus stāstus par citiem iedzīvotājiem (hah). Viņiem šeit ievācās viena ģimene no kaut kāda cita Nīderlandes gala un Heidija (Ž mamma) no sākuma domāja, ka viņi audzē lapsas, jo tāda dīvaina smarža nāca no viņu mājas puses līdz Ž viņu apgaismoja ar to, ka viņi tur audzē un tirgo zāli. Vietējā baznīcā pagājušo gad ielika jaunas vitrīnas, mākslinieks piekodināja, lai telpu izkrāso vitrīnas krāsās, tā nu labu gribēdami izkrāsojuši tā, ka ieejas durvis ir sarkanas. Pēc tam, kad kāds pāris reizes izteicis piezīmi par to, ka izskatās pēc ieejas bordelī, sašutušais mācītājs licis tās pārkrāsot. Kaimiņos dzīvo dīvains pāris ar garīgām novirzēm, gara un resna sieviete un īss vīrelis, kas terorizē apkārtējos darot visādus nedarbus. Viņi novēro visus, kas ievācās un izvācās no pilsētiņas, fotogrāfē un taisa albumus. Vienu rītu kaimiņu jauno mašīnu klāja balta krāsa no vienas vietas aplieta. Kādam citam kaimiņam nobeidza visus putniņus, ko tas turēja pagalmā būrītī. Ž vecākus viņi sauc par sasodītajiem vācu nacistiem un saka, lai brauc atpakaļ uz Vāciju. Šeit jāpiezīmē, ka Vācijas robeža ir redzama pa logu un atrodās apmēram 20metru attālumā. Ja centrs ir slēgts, kā tas notiek svētku laikā, tad savādāk kā vien braucot cauri Vācijai no šejienes nemaz nevar ārā tikt.

Dzērām ar Heidiju tēju dārzā no porcelāna tasītēm un ēdām mandeļu kūku. Rakstīju vēstules, runāju ar mammu pa telefonu, morāli gatavojos rītdienai.