Manuskripti.

Vakarnakt. Sēdējām ar tiem, kas vēl palikuši kanāla malā, dzērām vīnu, smējāmies. Mājup ejot paņēmu kebabu, tad sēdējām ar Benediktu pie riteņu paņemšanas punkta, es kaut ko stāstīju, tad mēģināju braukt pa līkločainu trajektoriju mājās. Noliku riteni punktā pie Mercatora M zīmes, kura tumsā vienmēr spīd kā tāds betmena simbols un sauc mani mājās. Vispār jau ausa saule, debesis bija spilgti rozā un kalnu kontūras violetas. Tā vietā, lai dotos pa taisno uz savu tukšo istabiņu es gāju uz benzīntanku pēc cigaretēm ar paceltām rokām, laimīgā kārtā bez aculieciniekiem, ejot cauri visiem zāles laistītājiem, kurus pa ceļam varēju atrast. Nopirku paciņu cigaretes un 1 litru piena. Kāpēc pienu? Nav ne jausmas, gan jau, ka mana motivācija bija saistīta ar rīta kafiju. Sēdēju kādas desmit minūtes pie maserati un ferrari pārstāvniecības, smēķēju& skatījos uz iekšā esošo balto mašīnu un domāju par to, ka man tāda kādu dienu būs. Pat ne domāju, biju pilnīgi par to pārliecināta. Domāju arī velnišķīgu plānu kā skaisti saģērbties un pierunāt pārstāvniecībā strādājošos atļaut man veikt izmēģinājuma braucienu. Pēc tam brīnumainā kārtā tomēr tiku līdz kopmītnēm. Naktī sapņoju par skaistu, blondu vīrieti, to kā es braucu piedzērusies ar riteni, to, ka pie vecas, sirmas pasniedzējas rakstu darbu, bet viņa dzīvo manā sapņu nākotnes mājā ar ovālām kolonnām un balkoniņu, kas no vienas vietas piekrauts ar ziedošiem puķupodiem.