Manuskripti.

Jūtos patīkami nogurusi pēc eksāmena Geography for Defense. Īsti nezināju atbildi tikai uz kādiem 2 jautājumiem no apmēram 30 vai vairāk.
Mazlietiņ krīt acis ciet/galva arī tāda vatveidīga. Tomēr vienlaikus ir iestājies arī tāds miers. Rītdien vēl viens eksāmens, tad jāuzraksta projekts un tad mācību semestris ir galā. Šodien vecāki ielido Itālijā, rīt būs pie manis. Pēc 16tā datuma visticamāk, ka brauksim uz Horvātiju pie Mihas - sauļoties un gulšņāt jūras malā uz pāris dienām. Vakar Alicia aizbrauca mājās, Īslandei arī bija atvadu vakariņas. Visi brauc prom. Laikam, ka vēl neesmu to īsti apjautusi, jo nejūtu nekādas milzu skumjas. Otrs variants ir, ka esmu bezjūtīga. (hah). Bet es nekad tā īsti neesmu raudājusi no kāda atvadoties, tikai no Žaka, kad viņš lidoja prom no Latvijas, bet toreiz mēs abi tur stāvējām un raudājām. Par citu cilvēku vērtējumu attiecībā uz sevīm un nākotnes prognozēm man kaut kā ir tik ļoti vienalga. Šķiet, ka es esmu vienīgā, kura sevi pazīst. Es it kā daudz leiku uz āru, bet tikpat daudz paturu sevī. Dažreiz šķiet, ka mans prāts ir kā melnais caurums un nekad nevar zināt, kas no turienes izlīdīs ārā - kārtējā ideja vai secinājums.

Gribās masāžu.
Man patīk mācīties. Es vienkārši mīlu jaunas zināšanas. Un es ceru, ka nekad nepārstāšu brīnīties un fantazēt.