Manuskripti.

Es pieļauju, ka no malas tas varēja izskatīties gana komiski, kad sēdēju viena pie universitātes kafejnīcas, dzēru baltu kafiju un taujāju par security clearance procesiem pa telefonu, beidzu runāt, uzsitu pa galdu un skaļi nolamājos fak, pēc tam vēl kādu laiku purpinot sev zem deguna lamuvārdus, kas mijās ar nervoziem smiekliņiem par vakardienu, par šodienu, par to kā es patiešām vienu no retajām reizēm atteicu kādam palīdzību tādēļ, ka man gluži vienkārši nav ne mazākās sajēgas kā kādam absolūti netalantīgam/bez priekšzināšanām amerikānim(tei) iemācīt krievu valodu. Latvijas birokrātiskais aparāts visu visu visu vienmēr velk garumā&es tikai turpinu taranēt vienu iestādi pēc otras mēģinot paātrināt procesu. Bet ne jau pat par visu to man šodien bija fak uzliesmojums. Un pat varbūt ne dēļ tā, ka savā mīļākajā priekšmetā pie mīļākā pasniedzēja, kur es vienmēr sēžu pirmajā rindā pilnīgi viss bija aizņemts, kad es ar kavēšanos no tikšanās ar neaptēsto amerikānieti ierados&man bija jāsēž pašās beigās stūrī, kur es ne varēju redzēt, ne dzirdēt kaut ko.
***
Bet vēlreiz vakardiena. Varētu būt kaut kas tamlīdzīgs: Malacis, Lelde, malacis. Īstenībā tas ir smieklīgi, jo es pilnīgi neko nenožēloju. Visas zīmes gan liecināja par to, ka nevajag, bet man taču acīmredzot, ka vajadzēja un viss taču bija/ir(?!) lieliski neskatoties uz perfect->wtf->perfect līkni, kuru vienā vārdā varētu nosaukt par Klemenu (merciful), bet nekas no mercy tur nav, ir tikai pure mindfuck - nu labi, īstenībā nav pat mindfucka (pff), īstenībā tur viņa vietā varēja būt pilnīgi jebkurš/jebkas cik tālu man jau bija vienalga. Pride&prejudice sērijas man par labu nenāk. Visvairāk par visu MAN PAR LABU NENĀK MANS MILZĪĪĪĪGAIS EGO, KURŠ DRĪZ VAIRS NEVARĒS IEIET NE PA VIENĀM DURVĪM. Mans ego&es, es un mans ego.

P.S. DON't hate me cause I'm beautiful.

Man ir kaut kāda dīvaina alerģiska reakcija, no sākuma domāju, ka varbūt no kafijas, pēc tam izdomāju vēl, ka no alus, pēc tam izdomāju, ka no vitamīnu trūkuma un vēl sazin kā, bet beigu beigās man šķiet, ka īstā atbilde tomēr ir stress.

Tas man kaut kādā ziņā šķiet smieklīgi, jo es nekad nevaru piefiksēt stresa stāvokli kā tādu sevī. Man drīzāk ir darbošanās fāze, kuru parasti nesaistu ar stresu, bet gluži vienkārši ar to, ka kaut kas notiek, ir darbība. Taču nupat es to apzinos tik skaidri cik vien var būt.
Man ir stress.
Es esmu izbesījusies, vispārēji neapmierināta ar kaut ko netveramu& vienlaikus es skaidri zinu savu stresa cēloni - birokrātisks process, kas nevirzās uz priekšu, šķietama formalitāte, kas man bloķē tik lielu un vienreizēju karjeras veidošanas iespēju.

Es nevaru sevi savākt rokās. Kas notiek?!!!!