Biju gym'ā pēc kura dīvainā kārtā nesajutu to prieku ko parasti. Bija tāda gandrīz vai nolaidušos roku sajūta.
Vēlāk gan braucu autobusā mājup un i-podā sāka skanēt Theophilos London - oops versija, biju jau aizmirsusi, ka ielādēju. Garstāvoklis uzlabojās.
Uz brīdi pat atkal likās, ka visu varu. Sajutos kā tāda kaķene riesta laikā.
Un tad atkal kojas-prezentācija-internets. Viss crap's.
Man šeit ir tik labi, bet man tā nepatīk tā temporary sajūta, ka gribētos kaut kam vai kādam iespert pa kāju.
Atgriezīšos Latvijā pie savām kopsavilkumu kaudzēm ar mess inside my f*** brain.
Spriežot pēc mana konta varētu turpināt skaisti saģērbties un ļaut random vīriešiem izmaksāt man pusdienas - Dūja jau rītdienai pieteicās, kopā ar mani pavadīts laiks viņam liekot justies laimīgam. Man prieks par pusdienām, viņam prieks par sarunām = nu vai nav feini.
Dusmojos uz Klemena neesošo tetovējumu.
Dusmojos par to, ka Žaks kā vienmēr ir tālu.
Dusmojos par to, ka dusmojos&tapēc beidzu dusmoties un sāku priecāties.
Šī mana 5min ilgušā dusmu lēkme laikam ir garākā dusmu lēkme pēdējo mēnešu laikā.
***
Varbūt, ka es esmu tā, kura gaida, ka kāds visu noliks kā uz paplātes. Varbūt, ka man nevajag meklēt vainas vīriešos, bet pieņemt viņus tādus kā dieviņš radījis. hahahaha.
seriously, es sāku biedēt pati sevi.
Es gribu praksi NATO, es gribu lielu algu, es gribu būt speciālists pretraķešu aizsardzības jautājumos, es gribu mansion ar ponijiem un divplāksniun wine yard, es gribu sarakstīt grāmatu, es gribu sarakstīt pēc tam vēl 5 grāmatas, es gribu embassy parties, es gribu clothes from Balmain, es gribu vīnu un baletu un labus itāļu zābakus&franču mīļāko, ceriņu naktis, kalnus kuros dzīvo drakoni&vienradžus.
Un pie velna tos, kuri saka, ka es nedabūšu to ko es gribu.
Vēlāk gan braucu autobusā mājup un i-podā sāka skanēt Theophilos London - oops versija, biju jau aizmirsusi, ka ielādēju. Garstāvoklis uzlabojās.
Uz brīdi pat atkal likās, ka visu varu. Sajutos kā tāda kaķene riesta laikā.
Un tad atkal kojas-prezentācija-internets. Viss crap's.
Man šeit ir tik labi, bet man tā nepatīk tā temporary sajūta, ka gribētos kaut kam vai kādam iespert pa kāju.
Atgriezīšos Latvijā pie savām kopsavilkumu kaudzēm ar mess inside my f*** brain.
Spriežot pēc mana konta varētu turpināt skaisti saģērbties un ļaut random vīriešiem izmaksāt man pusdienas - Dūja jau rītdienai pieteicās, kopā ar mani pavadīts laiks viņam liekot justies laimīgam. Man prieks par pusdienām, viņam prieks par sarunām = nu vai nav feini.
Dusmojos uz Klemena neesošo tetovējumu.
Dusmojos par to, ka Žaks kā vienmēr ir tālu.
Dusmojos par to, ka dusmojos&tapēc beidzu dusmoties un sāku priecāties.
Šī mana 5min ilgušā dusmu lēkme laikam ir garākā dusmu lēkme pēdējo mēnešu laikā.
***
Varbūt, ka es esmu tā, kura gaida, ka kāds visu noliks kā uz paplātes. Varbūt, ka man nevajag meklēt vainas vīriešos, bet pieņemt viņus tādus kā dieviņš radījis. hahahaha.
seriously, es sāku biedēt pati sevi.
Es gribu praksi NATO, es gribu lielu algu, es gribu būt speciālists pretraķešu aizsardzības jautājumos, es gribu mansion ar ponijiem un divplāksniun wine yard, es gribu sarakstīt grāmatu, es gribu sarakstīt pēc tam vēl 5 grāmatas, es gribu embassy parties, es gribu clothes from Balmain, es gribu vīnu un baletu un labus itāļu zābakus&franču mīļāko, ceriņu naktis, kalnus kuros dzīvo drakoni&vienradžus.
Un pie velna tos, kuri saka, ka es nedabūšu to ko es gribu.
Ā, starp citu, Leldei viss nadojela.
Es nahrenizēju vīriešus savā dzīvē. Ne jau tāpēc, ka viņi būtu mani sāpinājuši vai likuši vilties vai kā tamlīdzīgi, viņi vienkārši mani garlaiko.
Es nahrenizēju vīriešus savā dzīvē. Ne jau tāpēc, ka viņi būtu mani sāpinājuši vai likuši vilties vai kā tamlīdzīgi, viņi vienkārši mani garlaiko.