Kārtoju brālim dokumentus priekš vidusskolas ASV. Vakardien sākās pēdējās divas nedēļas līdz manai aizbraukšanai.
Šo 5dien braucu uz Somiju līdz svētdienai uz to lielo korporācijas balli. Forši forši forši.
Izvācos no kojām. Kaut kā gribās cerēt, ka nākamgad dabūšu turpat vietu - man tik ļoti ir tur iepaticies un viss ir pierasts.
Gribu pavadīt atlikuši laiku maksimāli daudz kopā ar saviem draugiem, kaut gan man tāpat pa vidam ir lietas, kuras jāizdara saistībā ar korporāciju, skolu utt.
Tāda mierīga sajūta. Nav ne uztraukuma, ne kā. Gaidu aizbraukšanu. Tāpat tuvojas 9.marts, par ko priecājos.
Atradu vecu prezentāciju, kurā biju rakstījusi par to, kādu iedomājos savu nākotni pēc 10 gadiem (tas bija, kad man bija 17). Es biju iztēlojusies divud variantus: 1) Ka vecā hipiju busiņā apceļošu pasauli, spēlēšu ģitāru, baudīšu dzīvi; 2)Iedomājos sevi lielpilsētā strādājot lietišķā kostīmā - to, ka mana dzīve ir sakārtota, es labi pelnu un pati vadu savu dzīvi.
Toreiz vēl piebildu, ka iespējams tie vienkārši ir divi dzīves posmi, kuri sekos viens otram. Joprojām neesmu atmetusi pirmo, kaut arī daru visu, lai tuvotos otrajam. Es skatos uz šo erasmus pusgadu Slovēnijā ar lielām cerībām. Pats labākais ir tas, ka nauda nav šķērslis. Pirmkārt jau dēļ stipendijas, otrkārt, dēļ tā, ka mani vecāki ir ar mieru atbalstīt manu ceļošanu. Un par to es esmu viņiem ļoti pateicīga. Daru visu pēc labākās sirdsapziņas.
Pat tad, kad grozu kādam galvu - nekad tas nav ļauni domāts.
Šo 5dien braucu uz Somiju līdz svētdienai uz to lielo korporācijas balli. Forši forši forši.
Izvācos no kojām. Kaut kā gribās cerēt, ka nākamgad dabūšu turpat vietu - man tik ļoti ir tur iepaticies un viss ir pierasts.
Gribu pavadīt atlikuši laiku maksimāli daudz kopā ar saviem draugiem, kaut gan man tāpat pa vidam ir lietas, kuras jāizdara saistībā ar korporāciju, skolu utt.
Tāda mierīga sajūta. Nav ne uztraukuma, ne kā. Gaidu aizbraukšanu. Tāpat tuvojas 9.marts, par ko priecājos.
Atradu vecu prezentāciju, kurā biju rakstījusi par to, kādu iedomājos savu nākotni pēc 10 gadiem (tas bija, kad man bija 17). Es biju iztēlojusies divud variantus: 1) Ka vecā hipiju busiņā apceļošu pasauli, spēlēšu ģitāru, baudīšu dzīvi; 2)Iedomājos sevi lielpilsētā strādājot lietišķā kostīmā - to, ka mana dzīve ir sakārtota, es labi pelnu un pati vadu savu dzīvi.
Toreiz vēl piebildu, ka iespējams tie vienkārši ir divi dzīves posmi, kuri sekos viens otram. Joprojām neesmu atmetusi pirmo, kaut arī daru visu, lai tuvotos otrajam. Es skatos uz šo erasmus pusgadu Slovēnijā ar lielām cerībām. Pats labākais ir tas, ka nauda nav šķērslis. Pirmkārt jau dēļ stipendijas, otrkārt, dēļ tā, ka mani vecāki ir ar mieru atbalstīt manu ceļošanu. Un par to es esmu viņiem ļoti pateicīga. Daru visu pēc labākās sirdsapziņas.
Pat tad, kad grozu kādam galvu - nekad tas nav ļauni domāts.