Pēdējā laikā mani ieraksti pārvērtušies par faktu uzskaitījumiem, tāpat kā mana mīlestība ir kļuvusi racionalizēta.
Es mētājos kaut kur pa vidu starp to, kas ar prātu būtu jāpieņem kā vispareizākais variants un ticību tam, ka pastāv tāda mīlestība, kas paralizē domāšanu. Tāda, kas nebeidzās ar gadiem un, kas neizzūd. Tā arī ir mana lielākā vājība. Es esmu rare self-sufficient type, kam nevajag kuru katru, bet kurš nebeidz ticēt tam, ka mīlestība eksistē.
Un tagad viss tas prom aizbraukšanas periods. Man tik ļoti gribās sakārtot savu galvu, izceļoties un izbaudīt. Un man tā gribās, lai savā kāzu dienā man nav jāuzdod sev jautājums vai es patiešām esmu pārliecināta par to, ko daru, bet pat tad ja es to uzdotu, tad pārliecinoši varētu teikt jā. Un pat tad, ja šī mīlestība noplaks, tā būs tā vērta vairāk kā ērtums, kuram es tik viegli paļaujos.