It kā jau kaut ko sasniegt var tikai ejot uz mērķi un nepieļaujot domu par to, ka var nesanāk, bet man ir grūti noticēt pašai sev:
es negribu aplauzties secinot, ka esmu pārvērtējusi savas spējas un to robežu - galu galā Jēla paliek Jēla, tā vairs nav kaut kāda augstskola. Šobrīd tas izklausās vairāk pēc mazas meitenes sapņiem par to, ka es kādreiz būšu bagāta un pirkt daudz drēbes, bet no otras puses - kāpēc gan lai es nemēģinātu.
Nu, aplauzīšos, nu, mēģināšu vēlreiz. Katrā ziņā potenciāls ir, jautājums ir par to vai man būs iekša darīt tik daudz, lai šo domu izvilktu līdz galam un realizētu.
Man galvā ir mudžeklis.
Gribu pie Tomasa tikai saritināties. Nevis iet tur kaut kur un sevi pierādīt. Bet vajag. Ego ir bez sāta sajūtas.